Kad ar pietiekami nepietiek

Sveiki!

Rakstu savu pirmo blogu, tādēļ esiet saudzīgi pret mani :) Vēlos padalīties ar savu pieredzi un neaizmirst tomēr to gaidīšanas laiku arī pati.

Šobrīd esmu pirmā bērniņa gaidīšanas pilnbriedā - 36.nedēļa, gaidu savu jaukumiņu - dēliņu :) Vēlos padalīties ar Jums savās gaidīšanas laika atmiņās, lai pati arī tos neaizmirstu :)

Viss sākās kā nevainīgs joks ( tas varbūt skan banāli, bet man tā bija) pēc nosvinēta jaunā gada atkal savai otrai pusītei (saukšu par vīru kaut nēesam precēti, ceru, ka piedosiet) skaloju smadzenes, ka beidzot jāaiziet pie ginekologa. Prasīsiet kāpēc skaloju smadzenes - jo vajadzēja no viņa naudiņu ārsta apmeklējumam, jo pati redz savu aldziņu jau notērējusi biju.

Kad vīriņš bija iedevis naudiņu un teica, lai piesakos uz vizīti, kaut kā pie sevis piedomāju, jāaizbrauc uz veikalu kaut ko garšīgu janopērk, staigāju pa veikalu un kas to būtu domājis acīs iekrīt visparastākais grūtniecības tests, ko kāda pircēja ielikusi pie āboliem, pie sevis sāku domāt - kad tad pēdējo reizi man tās īpašās dienas bijušas - nonācu pie secinājuma - jānopērk tests.

Tiku līdz mājām un kamēr vīrs darbā veicu testu, un kas to būtu domājis, jau pēc 30 sekundēm parādās 2 svītriņas. Un ko es? Es sēžu un raudu un nejau tādēļ ka būtu slikti, un ne jau tādēļ ka negribētu - vienkārši tajā brīdī domas pa galvu jaucās vairāk kā vajadzēja - kā pateikt vīram, kā pateikt vecākiem, ko teiks darbā, nu kā es ar visu tikšu galā? 

Pasēdēju vien stundu un jau biju izdomājusi - vajag atbalsta personu - un tad sākās - kam lai zvanu? kas man var palīdzēt? Un apstājos pie domas jāzvana draudzenei - jaunai divu bērnu māmiņai ar mediķa diplomu :)

Aizbraucu pie viņas un viņai pat nevajadzēja man neko prasīt - pirmais teikums ko viņa man pateica - nu ko tu raudi, apsveicu! Par ko man protams uzreiz smiekli un asaras kopā parādās :)

Draudzene palīdzēja - tas bija tik noderīgi parunāt ar kādu, saprast kas ir kas, draudzene iedeva arī kontaktus labam ginekologam pie kā esmu arī tagad uzskaitē - Dr.Seržanta!

Un tad tās dienas svarīgākais zvans no vīra - BRAUC MAN PAKAĻ! - Tā nu es no mājām braucu pakaļ vīram uz darbu ( aptuveni 70km) un liekas pārdomāju pusdzīvi, labākās dziesmas diskā bija izdziedātas un izraudātas, bet līdzko nokļuvu pie vīra jau biju nomierinājusies, vīrs iekāpj mašīnā, braucam ieliet degvielu un braucam mājās, es jau protams kā ūdeni mutē ieņēmusi nevaru pat parunāt :D Tiekam ārā no Rīgas, kad iedodu vīram telefonu, neko nesaku - tur bilde ar pozitīvu grūtniecības testu - viņš sākumā prasa protams - kas tas ir - uz ko es reaģēju atkal ar asarām. Un nu jau viņš saprot - MUMS BŪS MAZULIS ! un pirmais ko viņš saka, kad saprot - ES BŪŠU TĒTIS? un es vēl jo projām nevaru parunāt vien pamāt ar galvu un liet gaužas asaras. Lieki piebilst, ka speciāli sēdēju pie stūres lai novērstu sev uzmanību, pat nezinu kāpēc :)

Kad vīriņš jau bija izpriecājies un nomierinājies sekoja simtiem jautājumu, bet to laikam vienmēr atcerēšos:

Vīrs: Mums būs puika?

Es : Kāpēc uzreiz puika? Var taču nebūt tikai puika? (Nu domāju ka viņš sapratīs, ka var būt arī meitene)

Vīrs: Ak nē, var tak būt arī DVĪŅI!

Un pēc šī teksta es smējos vēl ilgi un to atcerēšos vēl ilgi, kā vīriņš bija pārliecināts, mums var būt puika vai dvīņi, bet meita nu nekādi :D

Tāda nu mana pieredze ar to - kā es uzzināju par gaidāmo ģimenes pieaugumu un kā to uztvēra otra pusīte! Nākamajā blogā par tālāko - kā gāja pie ārsta un vecāku reakcija :)