Kā mēs pēc Miķeļa braucām.

Iesākumā - paldies Runner par uzrakstīto dzemdību stāstu, kas deva man pietiekami emocijas, lai pabeigtu mūsu stāstu! 

Cik grūti man nāk šis stāsts! Neizskaidrojami, bet tā ir. Lai gan prātā vismaz 30x to esmu apdomājusi, lai gan esmu izstāstījusi vismaz 5 draudzenēm, mammai un māsām, tik un tā uzrakstīt ir grūti. Gribas tā, lai ir pa īstam, gribas tā, lai, ja nu gadījumā kāds vīrietis ir saņēmies un atvēris šo rakstu, lai nenobītos un gribas tā, lai visas labākās nianses sapulcētos šajās daudzajās rindiņās. Nu ko, jāmēģina!

Sākšu ar mūžseno jautājumu – cik ilgi tu dzemdēji!? Kurš ir tas mirklis, kad jāsāk skaitīt? Papīros – 6 stundas un 20 minūtes jeb no brīža kad aizbraucām uz slimnīcu – kāds aizbrauc uzreiz, kāds brauc pēdējā brīdī! Prātā – 51 stunda un 20 minūtes – no brīža, kad acīmredzami kaut kas sāka notikt un tika palaista “contraction timer” aplikācija. Īstenībā (kā man labpatīk domāt) – ~10 stundas jeb no brīža, kad kontrakcijas bija tādas, kad īsti to laikā nevar papļāpāt! :)

Psiholoģiski dzemdēt es sāku 6.oktobrī trijos naktī. Šeit citēju sevi no Vēstulītēm Miķelim 40.nedēļās:

06.10.2016

Naktī pieceļos – tā, asinis! Bet ne jau gļotu pikucis kā būtu gaidījusi ( lai saprastu ko gaidīt, biju google meklējusi “mucus plug” ). Gāju atpakaļ gulēt, pēc 15 min atkal esmu wc un vēl joprojām aina nemainīga, bet, ja pirmajā reizē bija tādas kā mazas stīdziņas, tad šīs jau vienkārši asinis. Ceru uz to, ka tas tomēr ir slavenais gļotu korķis un dodos atpakaļ gulēt! Necik ilgi nav jāgaida, kad saprotu, ka vienreiz jau šitā sāpīgi vilka, jāuzņem laiks! Tā kādas 4-5 kontrakcijas, pa 7-8 minūšu intervālu! Es jau galīgi sapriecājusies, stāstu Miķelim, ka droši, droši nāc, mēs tevi dikti gaidām, tēti gan vēl nemodināju – lai uzkrāj spēkus. Ja iepriekš biju izdomājusi, ka tad, kad sapratīšu, ka sākas, tad noteikti maksimāli vēl pagulēšu, pataupīšu spēkus, tad tagad sapratu, ka tas ir pilnīgi nereāli, jo ir tik milzīgs saviļņojums, satraukums, domās skaitu ko varbūt vēl vajadzētu paņemt līdzi .. Ēst arī bezgala sagribas, tad nu ceļos augšā .. Kā sāku šiverēties, tā piefiksēju, ka vairs nejūtu kontrakcijas! Dzīvojos baigi laimīgā pa māju, tētis vēl nosaka, ka viņam liekas, ka dzemdētājas tā neizskatās. Nu, gribēju pierādīt pretējo, bet pēc laiciņa sapratu, ka nekā .. dzemde patrenējās, piemānīja mani un nu gan labāk iet gulēt! Kad apgūlos – atkal kontrakcija klāt! Nu, tātad skaidrs, ka guļot vienkārši daudz labāk izjūtu, vēl pielieku klāt vēlamo un nekas tomēr nesākas ..

Pieceļoties atkal svaigas asinis .. bišķi tomēr satraukums, piezvanīju dakterei! Lai gan gļotas nav tādā izpratnē kā es viņas tur gaidīju, daktere tomēr vairāk liek uz slaveno korķi, dēļ krāsas (kas nav koši sarkana, bet tā kā mazliet uz brūnāku) un stīdziņu dēļ! Otrs biežākais asiņošanas cēlonis būtu placentas atslāņošanās, bet pie tās būtu koši sarkanas, daudz asinis un, visbiežāk,  ar asām sāpēm vēderā un cietu vēderu (dzemdi)! Teica arī, ka visbiežāk pēc gļotu korķa iziešanas diennakts laikā sākās, maksimums 3 dienas ( nu tā – pēc biežākajiem datiem, gadās jau individuāli). Protams, teica, ka ja satraukts prāts, tad droši var braukt uz nodaļu parādīties!

Tā iesācies mūsu ģimenes rīts. Miķelis, šķiet, šo skaisto datumu tomēr neizvēlēsies!

Pa dienu esmu nolēmusi diezgan darbiņus padarīt, pa nakti izdomātās lietas ielikt koferī, paņemt Tev līdzi lielākas un siltākas drēbītes, jo Stradiņos esot auksti, vēl nav sākts kurināt! Redzēs kā man šodien izdosies tikt galā kaut ar vienu darbiņu! :)

07.10.2016

Vakar vakarā vēders nodarbojās ar ritmisku saraušanos, tā nu nolēmu ieiet vannā – mazums kaut kas taps skaidrs par tālākiem Miķeļa plāniem! :) Un laikam jau tapa – visa sāpīte pārgāja, gāju gulēt. Bet guļus, protams, atkal atgriezās. Pa nakti izdevās 3 stundas no vietas pagulēt, tad sākās atkal .. bet nu daaaudz stiprāka sāpe, ap plkst 5iem bija tik stipra, ka vairs nespēju guļus stāvoklī pārelpot un cēlos augšā – atkal izmēģināt ūdens terapiju – tā teikt, ir vai nav! Gāju dušā un .. nav! Pazuda sāpītes. Nu nekas, vismaz tīra tagad esmu. Mēģināju atkal iet pagulēt, bet kā horizontāli, tā sāpe atpakaļ! Savā prātā jau skaidri nolēmu, ka tēti šodien uz darbu nelaidīšu, iesim ārā, palīdzēsim Miķelim iekārtoties un atrast labāko veidu un ceļu kā sadarboties ar mammu, lai jau vakarā tiktos! :) Nu ir sāpīte arī vertikāli esot, ik pa 10 minūtēm .. esam plkst 8os jau pabrokastojuši, tētis galīgi bēdīgs, ka nevar atrast pumpi bumbai, jo tā gaisu esot nolaidusi! Tā nu turpināsim tevi gaidīt, bērniņ :)

Ejam staigāt pa parku kopā ar Mimi. Kas zina, kad vēl viņam tāda laime tiks! Aizvedam kaķīti mājās, ejam uz kafejnīcu ieēst. Ik pa laikam jāiepauzē, lai pārciestu kontrakciju.

Ir jau 4 pēcpusdienā un nekas nav mainījies .. Ik pa laikam uznāk kontrakcija, kuru pārelpoju, īsti regularitātes nav un, pats nejaukākais, īsti nejūtu kā tu kusties, tāpēc esam nolēmuši mazliet vēlāk braukt uz slimnīcu, paklausīties tonīšus, lai zinātu, ka arī tu tiec galā ar šīm kontrakcijām un turpināsim gaidīt! :)

Laikam būsi biznesmenis, jo tieši šodien traki labi aizgājis produktus realizēt – tētis jau smejas, ka nekas uz priekšu neiet dzemdību jautājumā, jo mammai nav laiks dzemdēt, jānodarbojas ar biznesu, bet nu nē, tā jau nav, tu man esi vissvarīgākais :)”

Ap pulksten 17iem nolemjam, ka tomēr jāaizbrauc līdz Stradiņiem. Drošības pēc koferim, protams, jābūt līdzi. Kamēr savācam mantiņas (pilnīgi nesteidzoties!), koferi un sataisamies paši, pulkstens jau rāda tuvu 19iem. Laižam!

Man pieliek tonīšus, tikmēr tētis sēž gaitenī (kā vēlāk izrādīsies, uzmanīgi skatās kā citas nodarbojas ar kontrakciju pārciešanu:)). Daktere, kas ir mana kursabiedrene, bet personīgi neesam pazīstamas, liek dzert daudz ūdeni un gulēt uz sāna. Šķiet, ka kaut kas līdz galam nepatīk. Guļus ir diezgan grūti, liekas, ka kontrakcijas pastiprinās, ir jāiepauzē dzīve uz to brītiņu un pēc tam atkal ir labi. Daktere saka, ka īstās kontrakcijas sākšoties apakšā, ies uz augšu un apņems visu vēderu. Man tā īsti nenotiek (un, ja godīgi, tad arī īsti tā nenotika turpmāk). Esmu pārliecināta, ka viss notiek, lēnām, bet notiek! Daktere saka, ka dzemde trenējas. Tā kā Miķelis sācis kustēties, tad esmu mierīga un gatava braukt mājās. Daktere apskatās arī uz krēsla – 4-4,5 cm, urā! Teju pusceļs. Pabrīdinājusi, ka ļoti bieži pēc apskates viss “aiziet”, palaida mūs mājās.

Mājupceļā, protams, jāizlaiž caur Rimi, jo parādījusies zvērīga apetīte. Kamēr tētis pērkas, tikmēr jūtu, ka nāk kontrakcija. Atnāk un ir citas kvalitātes! Bāc, super, notiek, urā! Braucam mājās. Saku vīram, ka varbūt jāgriežriņķī, šis jau ir kaut kas wow, jūtu bedres un aizliedzu strauji gāzēt/bremzēt. Tiekam līdz mājām.

Mājās iekārtojām ligzdiņu – salikām zemē segas, atnesām bumbu, pār kuru man karāties, pārelpojot kontrakcijas un pa to laiku tētis varētu masēt muguriņu. Rezultātā es visu laiku skraidu uz wc, tētis sācis skatīties futbolu. Uz zemes retu reizi paspēju iekārtoties, kad vilnis mani jau pārņēmis. “Contraction timer” strādā uz urā, bet diezgan neregulāri – tad 5 minūtes, tad 7 minūtes, te pēkšņi 10.. Saku, ka liekas, ka labāk jābrauc atpakaļ, tētis saka, ka varbūt noskatamies futbolu!? Aij, nu labi, tik ātri jau tas nenotiek un labāk pavadīt šo laiku mājās! Mimis ieriktējies šūpulītī, nemaz nenojauš, ka drīz tur uzradīsies konkurence! Futbols beidzies, kontrakcijas nekur nav pazudušas, pieņemas spēkā. Stiprumā gan šķiet nemainīgas. Jocīgi. Laižam uz slimnīcu.

Tieši pusnaktī ierodamies slimnīcā. Atkal tonīši. Ak vai, cik guļus pozīcijā ir grūti! Daktere paskatās – 5 cm. Šoreiz paliksim! Ceļoties no krēsla ieraugu patieso “mucus plug” seju! :) Vecmāte ķiķina, es nē.

Ierāda mums dzemdību zāli (Stradiņos nav tādas pirmsdzemdību palātas, tur, ierodoties slimnīcā, uzreiz dodas dzemdību zālē). Zilā (laikam :), pirmā no visām! Parāda kur nolikt savas mantas, kur nolikt bērniņam paredzēto un ļauj iekārtoties. Uzvelku naktskreklu – bāc, piedauzīgi īss, kur es tā esmu izaugusi? Uzvilkšu halātiņu. Bāc, tas arī īss.

Sākam apļoties, vīrs, kamēr es biju tonīšos, saskatījās kā viena sieviete, pārciešot kontrakcijas, turējās pie sienas un apļoja, apļoja, apļoja. Tagad saka, ka man jādara tāpat. Cik amizanti, ka atmiņā palicis skats, ka vīrs guļ, visu laiku guļ. Realitātē – pēc kādas stundiņas teicu viņam, lai paguļ brītiņu, nevar zināt cik ilgi mums šeit viss notiks, man vajadzēs viņu nomodā. Pagulēja kādas 10 min, bet es patiešām neko citu neatceros no sākuma etapa kā tikai to, ka viņš guļ!! :)

Kontrakcijas mēģinu pārciest visādi – gan stāvot un turoties pie skapīšiem, gan sēžot uz bumbas. Ļoti, ļoti nāk miegs, tāpēc pamēģinu apgulties, ja nu starplaikos izdotos atgūt spēkus drusciņ aizverot acis! Aaaak vai, cik sāpīgi. Nē, nē, guļus pozīciju izslēdzu no sava prāta. Sēžu uz bumbas, starplaikos atstutēju galvu pret gultu. Viss diezgan jauki, ja vien situācija nebūtu mainījusies un pēkšņi nesāktu traki sāpēt astes kauls, kas izslēdza no mana plāna arī bumbu. Ok, es tak varu nostāvēt kājās kaut vai 20 stundas! JO MAN TAČU DZIMST MŪSU BĒRNS !! Kad liekas, ka nu gan kļūst grūti, atgādinu sev dzemdību plānā pašas rakstīto – domā par to mīļo būtni, kas izauklēta vēderā, nu ir gatava spraukties laukā un ieraudzīt mammu! Palīdzi savam bērniņam atrast ceļu, domā par to, ka jo sāpīgāk, jo tuvāk ir tikšanās brīdis! Koncentrējies uz sāpi, palīdzi tai pieaugt līdz eksplozīvām sajūtām – tad viss notiek, jums izdodas, turpiniet!

Ak, kā man vajag vīra atbalstu (neskatoties uz to, ka viņš visu laiku gulēja :))! Jūtu, ka tuvojas sāpe, dodu savu roku un gluži kā tādu atpestīšanu gaidu viņa roku, saņemu un liekas, ka nu sāpi dalīsim uz diviem! Jāatzīst, ka dodoties uz dzemdībām es domāju, ka esmu no tām, kuras vīru sitīs, lamās, pat biju sarunājusi, ka ja kliedzu, lai vācas prom, tad lai neklausa! Bet nē! Te nu mēs abi divi esam, soli pa solim ejam uz grand finale, kopā, roku rokā (burtiski!).

Pēc 3iem ienāk daktere, paskatās progresu – 6 cm. Bāc. Mēs tā centāmies! To, ka 1 cm 3 stundu laikā nav ok, es labi atceros no studijām. Man liek apgulties, uzliek tonīšus. Ak, Dievs, man sāk sāpēt 3x stiprāk, gribu prom no šīs guļvietas. Daktere stāsta, ka vajadzētu Miķelītim palīdzēt – varam paskubināt ar zālēm, varam pārdurt ūdeņus, iesaka otro. Piekrītu! Nav īstais laiks un īstā vieta, lai neklausītu speciālistu! Duram! Sajūtas? Likas, ka viņa jau velk Miķeli ārā, bet izrādās, ka nē, tikai ūdeņi!

Nu ko, ballīte sākas! Jau pie nākamās kontrakcijas manas acis iepletās un liekas, ka tā kā multenēs – izlīda uz kātiņiem!

Kas tas bija? Un tagad būs ŠITĀ? Tā pēkšņi tik nenormāli stipri? Spiežu vīra roku ļoti, ļoti. Pēc trešās kontrakcijas saku, ka varbūt ņemam epidurālo anestēziju. Vīrs, pretstatā tam, ka bijām sarunājuši, ka pirmās 3 lūgšanās reizes pēc anestēzijas ignorēs, pateica – jā, ņemam, jau pie pirmās! Pie apvāršņa parādījās vecmāte, kas ielika katetru rokā, sazvanīja anesteziologu (tomēr 4 naktī :)) un piedāvāja man slāpekļa masku. Aleluja, cik labi, ka tu atnāci! Nāk kontrakcija, elpoju slāpekli. Vēlreiz aleluja tam, kas šito izgudroja! Jūtos kā iedzērusi vīniņu! Nāk kontrakcija, ķeru vīra roku un ķeru masku – ALELUJA! Šitā mēs tiksim galā. Stulbi jokoju, ka šito mums arī mājās vajadzētu iegādāties, tad vairs nevajadzēs vīnu. Neviens nesmejas. Varbūt kādu vārdu izteicu neskaidri, jo sajūta, ka grūti noformulēt teikumu, grūti pateikt vārdu, jo tas gandrīz kā ķeras mēlē. Bērniņu slāpeklis nesasniedz, ja kas! Atsakos no anestēzijas, jo pēc apskates ir jau 8/9 cm super īsā laikā!

Esam nonākuši līdz drausmīgākajam posmam visā cilvēces vēsturē – posmam, kad velnišķīgi gribas izspiest to bērneli laukā, bet vēl nedrīkst, jo notiek noslīdēšana pavisam zemu un iekārtošanās pa vidu. Slāpeklis nelīdz. Vīrs līdz, bet ne pietiekami. Esam atkal palikuši divi vien, bet viens no mums ir aizpeldējis citā kosmosā un tā esmu es. Jāguļ uz muguras, jo visu laiku klausās tonīšus. Vīrs tur kāju, jo agonijā mēģinu tās raut kopā, bet tādējadi noslēdzu Miķeļa ceļu. Man sāp, man riebjas tā sajūta, es gribu palīdzēt savam bērnam, bet netieku galā ar to sasodīto spiešanas sajūtu, viņa mani ir pārņēmusi kā mēris, es cīnos pretī, bet man brīžam nesanāk, es pārdzīvoju vai tas neizjauc Miķeļa ceļu. Lūdzu, bērniņ, cīnies, palīdzi mammai un es palīdzēšu Tev! Ienāk vecmāte, nedaudz palīdz Miķelim un saka, ka viņš spītīgi iekārtojies vienā vēdera pusē un negrib nākt pa vidu. Tūliņ pāriesiem pie finiša.

Kas tā ir par laimi, kad vecmāte pasaka maģisko vārdu “spied”! Vājprātīgs atvieglojums ar nenormālām sāpēm vienlaicīgi. Un tad, izrādās, ka es to daru nepareizi – nedrīkst spiest sejā (tad nākamajā dienā ļoti sāpēs acis!), jākoncentrējas uz spiešanu vēderā, nabā! Es spiežu – gan vīra roku, gan Miķeli. Pie piektās (vai varbūt jau desmitās?) reizes visi apkārtējie sāk uzvesties kā futbola spēlē – kliedz, ka tūliņ būs, lai es cenšos, vēl vienu reizi .. Es viņiem vairs neticu, viņi tā teica jau 5 reizes. Man brīžam liekas, ka vairs nav spēks, bet tad atkal tas briesmonis, kas velk manu vēderu čokurā ir klāt un man atkal ir jāveic 3 svarīgākās ieelpas un jāveic spēcīgākās izelpas kādas es māku. Es jūtu, ka viņš ir galīgi tuvu. Vecmāte saka tētim, ka var paskatīties (ko, nopietni? Tu tiešām to pateici? neeeeee), ka dēls jau tepat vien ir un es varu pieskarties, ja gribu. Es pieskaros un, lai gan par to runājot, tas likās varbūt jocīgi un pat nedaudz dīvaini, tad tagad tas bija kā lauvu mātītei parādīt video, kur dara pāri viņas lauvēnam. Es saņēmu visu, kas manī bija palicis un spiedu! Gandrīz uzreiz pēc tam, kad paskatījos vīram tieši acīs un pateicu “Ak, Dievs, kā man sāp!!!”, vecmāte veica šņik-šņak un mani pārņēma siltums, gandarījums, laime un vēl druska enerģijas, lai nākamajā piegājienā svinētu uzvaru ar siltu kunkuli uz krūtīm.

Tas ir noticis. Mēs ar miegainām, gurdenām un laimes pilnām acīm skatamies uz MŪSU dēlu. Nu pilnīgs Miķelis, viņam tā piestāv izvēlētais vārds! Viņš neraud (tikai tik, cik ievilkt gaisu plaušās), viņš ar savām lielajām, melnajām acīm skatās apkārt, bet, goda vārds, viņš skatās mums tieši sejā, viņš ir tāds pētnieks! Tik maziņš un tik ļoti mūsu! Viņš ir skaists.

Vecmāte paņem nomērīt, gudrinieks jau otro reizi savas dzīvītes laikā pamanījies atbrīvoties no visa liekā, garajā vēdera dzīves laikā sakrātā. 3930 g. Vecmāte smejas, ka ja būtu paturējis labumus sevī, būtu visi 4 kg ;)! 54 cm. Mūsu puika!

Ir tā, kā es pat iedomāties nespēju. Es, Nora, kas vismaz 25 savas dzīves gadus plānoja būt super veiksmīga karjeriste, kas skries pa dzīvi un neviens mani neapturēs. Te nu es esmu – guļu ar vīru pie sāniem, tikko paveikusi lielāko varoņdarbu ko cilvēce spēj paveikt – piedzemdējusi bērniņu. Viss cits pagaidīs, nav nekā svarīgāka kā būt šeit, ar savu ģimeni un izaudzināt brīnišķīgu puisēnu. Un, protams, dāvāt viņam māsiņu! :) Vai brālīti!

Ir pagājis vairāk kā gads kpš šīs dienas un manas domas ne dienu nav mainījušās. Jā, protams, ka mūsu  gaitās būs jāiekļauj darbs, kurš man ļoti patīk un studijas, kuras jāpabeidz līdz galam. Bet nu dzīvei ir cita garša, cits līmenis, cita dimensija. Ahh, un kāda laime, ka cilvēkiem ir dota iespēja to piedzīvot atkal un atkal!

P.S. Par tālākiem ‘piedzīvojumiem’ slimnīcā var lasīt šeit.