Pēdējā laikā šķiet, ka visa pasaule gāžas pār mani un mīļo punci. Kāpēc?
Vai tiešām esmu kļuvusi par nejauku dusmīgu neapmierinātu ziloni kurš pat nezin vairs, kas tam garšo?
Bēdīgākais, ka vīrs to visu izjūt - tā teikt - pa pilnu programmu. Protams punča bēbis ar.
Nav vairs dienas, kad nebūtu kašķu - lielāki vai mazāki tie nemanāmi mājās iezogas katru dienu. Protams punķi un asaras, uztraukums un nesapratne...
Vīrs gan cenšas vienmēr ātri noklusināt mani un cenšas ignorēt manus īgnuma uzplūdus, tomēr arī viņam manuprāt ir sakrājies un ir apnicis, ka sieva katru dienu nīgra staigā.
Atminos, ka ar Albertu šādi nebija. Biju pārlaimīgā grūtniecīte - viss likās tik rožaini un jauki, bet tagad...
Laikam jau arī saskaros ar vīra nejaukiem izteikumiem par "mājās sēdešanu". Lai kā cenšos saprast, ka vīriņš strādā muguru neatliecis un mājās nāk parguris, es nejūtos labāk. Nu jau liekas ka guļu kā elektrošoku dabūjusi - atkrītu gultā un guļu kā lācis. NU jau ir pat pāris rīti, kad pamostos no mazā nemiernieka dusmu bļāvieniem, kurš gultiņā rausta redeles un dusmojas uz mammu, kura nesteidz brokastu gatavot.
Kā lai uzprišina savu garstāvokli un mazajam punčiemītniekam dāvā laimes taurenīšus, nevis dusmīga mammuka purpināšanu?
Vai varbūt vnk ar to jāsadzīvo?
Kā Jūs cīnījāties/cīnaties ar hormonu vētrām?
Es teiktu - tas laiks ir vienkārši jāizdzīvo. Piedzims mazais, nāks jaunas rūpes un viss nokārtosies. Mierinājumam - es jūtos līdzīgi
Sveika!
Laikam ir jāsaprot, kas tieši tev nepatīk? Protams, ka visu "novelt" uz hormoniem ir vienkāršāk, bet no tā jau vieglāk nepaliks😀 Varbūt nav laba fiziskā pašsajūta, grūti paspēt mājas soli, mazais Albertiņš augot kļuvis kustīgāks un prasa vairāk uzmanības, trūkst vīra atbalsta tieši ikdienā... iemesli var būt daudz un dažādi. Tāpat kā risinājumi: var aiziet pie psihologa izrunāties, varbūt vajag vairāk uzmanības pievērst sev, palutināt sevi, ja ir iespēja mazo atstāt uz pāris stundiņām?😀 Turies, viegli noteikti nebūs, bet būs savādāk un ne mazāk labi, ja spēsi ar to sadzīvot😀