Dvīņu dzemdību stāsts

Grūtniecība pati par sevi bija diezgan sarežģīta. Sākumā progesterona līmenis bija kritiski zems, atceros dakteri sākam- brīnos ka mazie vēl ir dzīvi. Dzēru zāles lai viņu paceltu.

Pēdējie mēneši bija mokoši- muguras sāpes bija tādas, ka nespeju bez asarām pastaigāt...

Cerēju, ka nebūs nepieciešams ķeizars lai mazie nāktu pasaulē. Pēdējā apmeklējumā pie ginekoloģes redzējām ka mazie guļ ar galviņām uz leju. To dzirdēt bija atvieglojums jo tas nozīmēja ka nevajadzēs veikt ķeizaru.

Pienāca 36 nedēļa un jutu ka drīz viņi varētu nākt pasaulē, jo ik pa laikam uzradās stipras sāpes... spiedošas sāpes iegurņa rajonā. Un regulāri mēriju sev asinsspiedienu, un 36+6 nedēļā uzlēca augsts spiediens. Paņēmu jau sakravāto somu un ar vīru devos uz Rīgas Dzemdību namu.

Novēroja mani visu dienu, klausījās toņus mazajiem, un laida man sistēmā magniju.

Pienāca nākamās dienas pēcpusdiena, nolēma man stimulēt dzemdības. Mani dvīņi gulēja katrs savā placentā, tāpēc pārdūta tuvākā dēla placentu... pagāja 2-3 h, un sāku just kontrakcijas, viņas bija ļoti spēcīgas. Protams piekritu uz šprici, kas sāpēja tik ļoti ka iebļāvos pa visu stāvu. Bet pēc momenta bija labi, jo kontrakcijas nebija vairs tik ļoti jūtamas, pagāja pāris stundas un bija jau 10 cm atvērums, un bija laiks dzemdēt. Attieksme no daktera bija aizskaroša, līdz momentam kad man pazuda kontrakcijas, viņas bija bet es viņas nejutu, nezinu vai tāpēc ka nebiju vairāk kā 24h gulējusi, jo man stingri aizliedza, nesaprotu kāpēc tā.

Lika parakstīt papīru, nepaskaidroja par ko es parakstos bet pajautāja ar kuru roku es rakstu un ielika pildspalvu man rokā un viss. Teica ka ķeizars. Tajā momentā man sirds sarāvās, jo nekad nebiju bijusi uz operācijas galda un uztraucos vai mazajiem ir viss kārtībā. Mani aizveda uz istabu kur notika ķeizars, uzguldija uz galda, pienāca mirklis kad sāku nejust neko, no krūtīm līdz pat pašai lejai. Mans ķermenis nekontrolējami trīcēja, bija pagājušās jau 12h kopš stimulēja dzemdības... 

Redzēju abus mazos, tur pat blakām, viņus apslaucīja, pakratīja un no attāluma parādīja, un aiznesa prom. Nekāda kontakta, nekā. Pēc tam kad pamodos uzzināju ka viens dēls ir pie elpošanas aparāta, jo ir problēmas ar plaušām, bet neesot nekas traks. Otram puikam viss kārtībā. Beigu beigās abiem viss labi, veseli un smaidīgi. Nodzīvojām RDZN 3 nedēļas, jo man bija dzemdes iekaisums, drudzis un ļoti liela rēta, kas lēnām dzija. Bija naktis kad nevarēju pagulēt, jo trīcēju visa nekontrolējami, un sāpes rētā bija mokošas.Deva man daudz antibiotikas, ja nemaldos kopā bija kādas piecas dažādas. Un neviena nepalīdzēja man. Mana imūnsistēma bija ļoti vāja. Līdz brīdim kad atrada man piemērotas antibiotikas kas palīdzēja. Pēc pāris dienām jutos pietiekami spēcīga lai varētu pati par saviem dēliem rūpēties, tāpēc laida beidzot mūs uz mājām.

Es nespētu iedomāties ko es darītu bez sava vīra palīdzības, jo kad gulēju pēc ķeizara, nespeju ilgi piecelties un viņš par mazajiem rūpējas. Bija momenti kad domāju pie sevis- kāpēc? Kāpēc tā ir tam jābūt? Kāpēc es nedrīkstēju izbaudīt dzemdības? Un kāpēc es nevarēju sajust āda pret ādu kontaktu ar saviem dēliem?!

Tagad esam skaisti un veseli, izbaudām dzīvi un katrs moments- slikts vai labs, ir zelta vērts.