Dārgās draudzenes! Tā nav kārtējā čīkstēšana vai pat blogs, tas jau ir dvēseles kliedziens. Būt par sabiedrisku cilvēku nav viegli, īpaši, ja esi 9.grūtniecības mēnesī, īpaši, ja runa ir par pēdējām nedēļām, kad hormoni trako, ķermenis sāp, un vienīgais, ko gribas, ir palīst zem segas un noslēpties no visas pasaules.
Bet es turpinu būt aktīva. Eju uz MK pasākumiem, izeju cilvēkos.
Man nepatīk, kā es tagad izskatos, bet es cenšos par to nedomāt, jo saprotu, ka drīz jau vairs nebūs šī puncīša un domas pat nav par to.
Es vienkārši nesaprotu, KĀ cilvēki, kas zina, cik grūti man pieņemt savu jauno izskatu, var pateikt - oho, nu tev gan vēders, tur ir dvīnīši? Zinat taču, ka nē, lasat taču manus blogus. Tad kāpēc tā jāsaka? Lai aizvainotu? Lai iedzeltu?
Teikšu godīgi - izdevās. Trīs cilvēki man šādi pēdējā laikā pasmīkņā pretī, pasaka to kā joku. Es, protams, atbildēju jokojot, ka nē, man nav dvīnīši gaidāmi, esmu vienkārši resna. Tauku daudz, lai ziemā būtu siltāk, skaidrs?
Vienkārši ir tāda lieta kā TAKTA IZJŪTA. Piekritīsiet, ka cilvēkam, kam ir ierobežotas iespējas, mēs neteiksim - oo, tev nav kājas! Nu kāpēc grūtniecei ir jāsaka acīmredzamais, tas, ka viņai liels vēders. Viņa no tā laimīgāka paliks?
Kad sēdēju mājās, satraucos šajā sakarā, mana mīļā vecmāmiņa teica - nosauc par klizmu, un iesaki iet... Nu, diemžēl, nākas samierināties ar tādiem sīkumiem, padomā tik, aizvainoja, gan jau vēl būs, par ko pārdzīvot.
Vienkārši pēc tāda sakāmā zūd vēlme būt atklātai, atvērtai un patiesai ar jums, dārgās lasītājas, MK lapas iedzīvotājas. Un es te esmu tikai dažu cilvēku dēļ, kas mani mīl un lūdz palikt, lai gan MAN pašlaik tas galīgi nav vajadzīgs.
Un jums.. patīkamu dienu vēl neticami resnā Sabīne un viņas 38 nedēļas lielais puncītis.