DIENAS VARONIS - SABĪNE: Visvarenās Pelītes atklāsmes. Uzdodiet jautājumus!

Sveikas, manas dārgās! Tā sākas teju katrs mans blogs, bet šodien bloga formāts būs pavisam cits. Esmu projekta "Dienas varonis" dalībniece. Kaut kad sen atpakaļ, kad projekts tikai bija aizsācies, es jau biju dienas varone, bet tad es biju pavisam citādākā savas dzīves stadijā, un man patīk parakņāties sevī, es to pat cienu, tāpēc piekritu piedāvājumam būt arī šoreiz par dienas varoni.

Atceroties iepriekšējo pieredzi, jāsaka - tā ir ļoti laba psihoterapijas pieredze, kad vari uz sevi paskatīties no citas puses. Cilvēki uzdod tādus jautājumus, kurus reizēm sev pat neesi iedomājies uzdot. Un tad sanāk, ka tādā veidā atrodi sevī ko jaunu.

Un tagad pastāstīšu mazliet par sevi, lai jums nebūtu lieku jautājumu, centīšos būt maksimāli atklāta.

Tātad, kas tā tāda Sabīne? Sabīni zina visi..

Tagad esmu zināma kā punčaina personība, kas Māmiņu KLubā vada attīstošās nodarbības mazuļiem. Pirms 2-3 gadiem tas bija mans sapnis. Nokļūstot pirmo reizi Māmiņu Klubā, es sapratu, ka tur arī vēlos palikt. Es patiesi mīlēju pašu klubu un cilvēkus tajā, apmeklēju visas tikšanās un pasākumus. Neskatoties uz savu dabīgo kautrīgumu, līdu iekšā ar iniciatīvu, ko šeit arī ņēma vērā. Tā nu es paguvu pabūt gan par blogeri - kāpēcīšu klubiņa saimnieci, gan par labdarības pasākumu organizatoru.. Pirmajā MK eglītē biju zaķītis, un vispār, zaķīša loma man uz ilgu laiku bija pielipusi.

Es - pirmsskolas pedagogs

2011.gada janvārī es biju uzkrājusi pietiekoši daudz kritiskās masas un izlēmības, lai tomēr pieņemtu ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē - pārgāju uz citu izglītības programmu universitātē. No vācu valodas skolotāju programmas (vācu valoda man ne visai patika jau no bērnības) pārgāju uz pirmsskolas pedagoga programmu. Man vienmēr bērni patikuši, man paticis ar viņiem darboties, bet es baidījos atzīt pati sev, ka tas ir mans aicinājums. Vēl būdama skolniece es sevi redzēju darījuma kostīmā ofisā, un tagad es rāpoju ar bērniem pa paklāju, pa naktīm griežu materiālus nodarbībām un esmu bezgala priecīga par to.

Darbs ar bērniem piepilda mani ar neiedomājamu dzīves enerģiju. To ir sarežģīti aprakstīt ar vārdiem, jo ir grūti iedomāties, ka uz brīdi esi kļuvusi par māmiņu vairāk kā 10 bērniem. Man patīk izdomāt kaut ko interesantu no nekā, idejas nāk pašas, dažkārt tiešām nav skaidrs, kur tās rodas, un es ņemu piezīmju blociņu, steidzīgi visu  pierakstu un uzzīmēju.

Jūnijā ieguvu beidzot ilgi gaidīto diplomu. Tas man nenācās viegli, salīdzinot ar citiem, jo man nācās kārtot priekšmetus par trīs semestriem, ko es biju jau apguvusi citā programmā. Pēc pusgada, kopš mana iestāšanās brīža, mainīta tika izglītības programma, daļu pasniedzēju un priekšmetus samazināja, un man nācās pašai izdomāt, kā iegūt atzīmi par vajadzīgo priekšmetu. Dažkārt likās, ka nekas neizdosies, un es tā arī palikšu bez diploma, bet tik un tā spītīgi cīnījos ar savām bailēm, ķēros pie personīgajiem kontaktiem, zvanījos, braukāju uz citu pilsētu, lai nokārtotu parādus. Lai arī esmu bijusi priekšzīmīga šajā programmā, budžetā es netiku akadēmisko parādu dēļ, un maksāju traku naudu par šiem gadiem. Pēdējo darbu nodošana sakrita ar ziņām par ģimenes pieaugumu, problēmām pirmajā grūtniecības trimestrī, zāļu lietošanu un slimnīcām. Pirms eksāmena vēl pārvācāmies uz jaunu īrējamo dzīvokli, tāpēc, ka tik labu variantu mēs pēc tam neatrastu. Es gatavojos eksāmenam tukšā dzīvoklī, sēžot uz kartona kastes. Bija jautri, bet es tiku galā.

Kad viss bija galā, ieguvu diplomu, kliedzu skaļāk par visiem, ka man mācības ir galā.. Un tagad ir gandrīz skumji bez ierastās studentes lomas. Bet nekas, manos plānos ir iegūt vēl vairākas kvalifikācijas pedagoģijā, pēc gadiņa - diviem es atkal atjaunošu savu izdzīvošanas maratonu.

Es - mamma: kurpnieks bez kurpēm

Runājot par mammas lomu.. Par mammu pirmoreiz kļuvu 18 gados, pilnīgi negaidīti tas bija gan man, gan topošajam vīram. Kādreiz esmu stāstījusi savu stāstu gan ar daļējām skumjām, gan ar prieku. Bet - rezultātā visi esam laimīgi, ir sanācis tā, kā ir sanācis. Ar vīru 6 gadu laikā esam kopā izauguši. Kā nekā vecāku būšana ir ļoti atbildīga, kā tāds lielisks burvju spēriens pašattīstībai. Vīrs ir izaudzis karjeras ziņā, es - mentālā. Divdesmit gadu vecumā ar mani notika kaut kas līdzīgs pieaugušā dzīves bumam, es ļāvos visādām zinībām, sevis meklējumiem, un toreiz tā bija gan astroloģija, gan psiholoģija. Mīlošo vecāku akadēmijā Alika un Anželika no astroloģijas skolas man bija ļoti tuvas. Pateicoties šīm zināšanām, veidojās aina par to, kas es esmu, un ko daru šajā pasaulē. Es atradu atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, mācījos tikt galā ar savām bailēm un kompleksiem, lai spētu būt laba mamma savam dēlam.

Maksīti es vienmēr esmu neprātīgi mīlējusi. Savā mīlestībā un uzmanībā neesmu viņu ierobežojusi. Man nav bijis grūti gulēt ar viņu, ēdināt viņu ar krūti līdz gandrīz 2 gadu vecumam un pastāvīgi nēsāt viņu rokās. Mēs daudz esam runājuši, rotaļājušies, lasījuši grāmatas. Līdz Maksītis kļuva par pirmsskolnieku, viss mūsu attiecībās bija lieliski.

Pēc tam katram no mums sākās sava pieaugušā dzīve- dēls devās uz bērnu dārzu, mamma uz ilgi gaidīto, mīļo darbu. 30.janvārī sākās Maksimiliāna dārziņa gaitas, 1.februārī man bija pirmā attīstošā nodarbība. Es sāku vairāk atdot sevi citiem bērniem, bet pašas mīļumiņam palika aizvien mazāk laika, jā un arī dārziņš paņēma savu..

Tas nav ne slikti, ne labi, vienkārši redzamies daudz retāk kā agrāk, tagad es viņam neesmu Visuma centrs un viņam vajag mazāk manas uzmanības. Kad esam divatā, vairāk runājamies par dzīvi, nedarbojamies ap burtu un ciparu apguvi. Tā nu ir sanācis, ka viņš mani, kā pedagogu - neuztver.

Atnākot mājās viņam gribas vienkārši paspēlēties ar mašīnām vai padarboties ar Lego, nevis lasīt mācīties. Es sākumā ļoti pārdzīvoju, uzstāju uz kopīgo darbošanos, centos ieinteresēt, bet tad vienkārši liku viņu mierā, uzticot bērnu dārziņam. Vasaras atvaļinājuma laikā spēju viņu pierunāt vismaz mazliet ar mani padarboties, kaut vai tik daudz, lai redzētu, ko viņš prot. Pārliecinājos par to, ka viss atbilst vecumam un nomierinājos.

Daudzi domā, ka, ja reiz es vadu attīstošās nodarbības bērniem, tad mans bērns ir vienkārši neticami apdāvināts. Nekā nebija, mans bērns ir vienkāršs bērns.

Kompleksu maiss…

Visi saka, ka esmu skaista.. Sevišķi tad, kad es sev nepatīku, vēl vairāk, es vienmēr esmu sevi uzskatījusi par meiteni ar īsām kājām, par resnulīti ar garu degunu. Bērnībā es neizcēlos ar ārējām dotībām, biju tāda uztūkusi - vaidziņi, puncītis..

Man bija jāsēž uz diētas, man atgādināja, ka, ja nesekošu līdzi savam uzturam, pārvērtīšos par ledusskapi uz kājiņām. Es vienmēr esmu mīlējusi saldumus, bet vienmēr bijis viens bet - alerģija, kas vienmēr nodeva manu mīļo vectēvu, kurš mani pa kluso baroja ar konfektēm. Pašvērtējums saistībā ar ārējo izskatu man vienmēr lēkājis te augšā, te lejā, kā pa amerikāņu kalniņiem. Īpaši pusaudžu vecumā. Esmu tievējusi līdz pēdējam, nēsājusi atklātu apģērbu, koši krāsojusies, lai saņemtu citu uzmanības apliecinājumus. Ieguvu savu komplimentu devu un atslābinājos - nosēžoties uz bulciņām un konfektēm..

Esmu rāvusies modeļu biznesā, gāju uz aģentūru, sataisīju portfolio, pagozējos uz žurnāla vāka un uz kādu laiciņu noticēju, ka esmu tā nekas. Tad satiku topošo vīru. Lai viņam vairāk patiktu, atkal badojos, lai būtu tieva, pieaudzēju skropstas un nagus, gāju uz solāriju..

Bet, kad reiz viņš mani no rīta ieraudzīja bez kosmētikas, guļot uz spilvena, teica, ka esmu tā, ar kuru viņam gribas pamosties, un patīku viņam tieši tāda - dabīga, toreiz es sajutu, kā viņš mani mīl. Mani, nevis to bildīti, pie kuras es tik ļoti piestrādāju.

Pašvērtējums tik un tā lēkāja turpu-šurpu. Jā un arī tagad esmu ļoti nestabila. Bet esmu iemācījusies to kontrolēt ar fotogrāfijas palīdzību. Katru reizi, kad jūtu, ka pārstāju sev patikt, es veicu kārtējo fotosesiju, lieku foto internetā, saņemu komplimentus un nomierinos..

Es zinu, ka tas nav normāli, ka tas ir kā sarežģīts bojājums manās smadzenēs  un tas jāārstē ar psihoterapijas palīdzību. Un kādreiz es tam nobriedīšu, bet pagaidām lai ir, kā ir.

Tāpat arī ar manu vecumu. Man tagad ir 23 gadi. Man vienmēr ir bijis kauns teikt, cik man gadu, jo cilvēki tad pārstāj mani uztvert nopietni. Es izskatos vecāka, to es zinu, un vīrs par mani ir 4 gadus vecāks, daudzi mūs uztver kā vienaudžus. Īpaši nepatīkami ir, kad citi komentē kaut ko, sakot "Tavā vecumā es vēl ar lellēm spēlējos..".

Nezinu, kā reaģēt, priecāties vai apvainoties par to, ka esmu tāda tante ar tādu dzīves bagāžu savos 23 gados. Gadās, ka mans vecums mani met galējībās dēļ manas zaudētās bezrūpīgās jaunības. Tā, piemēram, pagājušajā vasarā, kad bērnu ņēma vecmāmiņa uz pāris dienām pie sevis uz vasarnīcu, mēs ar vīru un draugiem devāmies uz tusiņiem, diskotēkām. Sākumā bija ļoti jautri, bet pēc mēneša es sapratu, ka man ne sevišķi interesē tāda brīvā laika pavadīšana.

Žēl, ka neesam paceļojuši tā, kā gribētos. Vīrs ir paguvis apskatīt pasauli, darbs viņam piespēlē interesantus komandējumus, un es tā arī nekur neesmu īsti bijusi. Bet esmu pārliecināta par to, ka mēs visu pagūsim gan ar bērniem, gan bez viņiem, kad viņi paaugsies.

Esmu ļoti emocionāli nestabils cilvēks. Man vienmēr ir galējības - vai nu prieks plūst pāri malām, vai arī skumstu tā, ka jāraud. Esmu histēriķe, varu kliegt un mest ar lietām emociju uzplūdā. Raudu vienmēr skaļi. Esmu viegli iespaidojama, tikai padodiet iemeslu, pārējo piedomāšu pati.. Vīrs sauc mani par dzirksteli, es viegli un ātri aizdegos, aizraujot līdzi visus apkārtējos ar savu entuziasmu, un tikpat viegli es pametu iesākto saskaroties ar pirmajām grūtībām. Acīmredzot, man tieši tāpēc ir tāds cilvēks, kā mans vīrs, kas ir stabils, viņam ir grūtāk pieņemt lēmumus un pārmaiņas, bet toties - viņš visu izdara līdz galam un vienmēr kvalitatīvi. Es sāku, viņš pabeidz, un tā nu mēs arī dzīvojam.

Es neprotu nopelnīt naudu, un neprotu arī ar to rīkoties. Tāpēc pati savu darba gaitu sākumu izstrādāt nevaru, man vienmēr vajag būt atbildīgam, spriestspējīgam cilvēkam blakus, kas pateiks man gudrākus vārdus, piemēram, par to, kas ir nerentabli, un ko mēs varam un nevaram atļauties. Tādā ziņā mani daļēji tracina vīrs, jo viņš vienmēr bremzē manu izraušanās vēlmi - notērēt naudiņu uz kārtējiem niekiem.

Un vēl esmu pilnīgi nepastāvīga. Bērns, kā saka mans mīļotais. Smiesieties, bet es baidos zvanīt pa telefonu svešiem cilvēkiem, baidos jautāt ceļa norādes uz ielas citiem. Baidos iet uz valsts iestādēm, banku.. tas viss man ir katastrofa. Baidos iedomāties, kas būtu, ja es paliktu viena un man pašai būtu jāmaksā rēķini, jāatrisina visādi jautājumi. Es laikam salūztu, kaut gan esmu taču pieaugusi.

Tas saistīts ar to, ka man dzīvē vienmēr bijuši palīgi. Cilvēki, kas manā vietā visu atrisinājuši. Bērnībā mani ne īpaši radināja pie patstāvības, tieši otrādi, pārāk par mani rūpējās, pasargāja. Lūk, tā arī sanāca, ka no mammas rokām pa taisno apprecējos, tāpēc kaut kur zemapziņā noteikti uztveru savu vīru kā tēvu. Toties strīdu šajā sakarā mums nav, ja runājam par ģimenes modeli - patriarhātu. Es, protams, panīdu dažreiz par tēmu, ka man ir tiesības izteikties, bet ātri nomierinos. Man patīk, ka esmu sieviete, un es neko nevēlos atrisināt, gribu kleitu..

Vīrs sauc mani par pelīti.. tāpēc, ka es no visa šajā pasaulē baidos un esmu pilnībā nepastāvīga personība. Un, kad es sagādāju kādus piedzīvojumus vai kādu problēmu atrisinu pati, es kļūstu par visvarenu pelīti.

Tas tad laikam pagaidām arī viss.

Un..esmu gatava jūsu jautājumiem!

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU ŠEIT!