Atvērtie faili: Kāpēc neizdodas pierādīt vardarbību dzemdībās?

Pērn Latvijā piedzima vismazāk bērnu simts gadu laikā. To nosaka vairāku faktoru kopums, bet viens no tiem varētu būt saistīts arī ar traumatisku pirmo dzemdību pieredzi. Nesen veiktā pētījumā gandrīz katra piektā sieviete norādījusi, ka piedzīvojusi fizisku, emocionālu vai verbālu vardarbību dzemdībās.

Sabiedrība par šādiem gadījumiem parasti uzzina no atsevišķiem stāstiem, turklāt nereti nozares pārstāvji atbildību noveļ uz pašu dzemdētāju pleciem – procesu pārāk idealizējusi, nav bijusi pienācīgi sagatavojusies, par maz uzdevusi jautājumus…  Kāpēc neizdodas pierādīt vardarbību dzemdībās? Un vai jomā gaidāmi kādi uzlabojumi?

Izdzīvošanas režīms

"Pēc dzemdībām es vēl neko nesapratu, man likās, ka es vienkārši esmu slikta mamma…" stāstīja nu jau divu bērnu mamma un veterinārārste Linda Gatiņa, ar kuru pirmo reizi Latvijas Radio tikās vasaras pilnbriedā. Pagājuši trīs gadi kopš viņas pirmajām dzemdībām. Pēc tām viņa aizvadījusi ilgu atkopšanās posmu, sirgusi ar pēcdzemdību depresiju, līdz beidzot uzsākusi terapiju.

Traumatiskās pieredzes dēļ otrās Lindai bija mājdzemdības. "Kad es gaidīju meitu, es atceros, ka bija kaut kāda 8. nedēļa un es guļu gultā un saprotu, ka es nevaru ieiet slimnīcā iekšā, es nevaru tur spert savu kāju iekšā, kā es tur piedzemdēšu?"

Linda dzemdībām ļoti gatavojās – apmeklēja kursus, devās uz grūtnieču pēcpusdienām un speciālā vizītē iepazinās pat ar izvēlēto dzemdību vietu – Jelgavas pilsētas slimnīcu.

Viņa ir smalkas miesas būves, gariem brūniem matiem un platu smaidu. Pati sevi raksturo kā introvertu, tāpēc dokumentu kārtošanu un sākotnējo komunikāciju ar medicīnas personālu uzticēja vīram. Pati topošā māmiņa tikmēr vēlējās koncentrēties uz savām sajūtām.

"Un tā vecmāte klausās manā vīrā un vienā brīdī pagriežas pret mani, un ne gluži paceltā balsī, es būšu ļoti specifiska par to, kad bļāva un kad nebļāva, šajā mirklī nebļāva, bet ļoti uzbrūkoši man pateica, lai es izbeidzu te tēlot, dzemdības ir tikko sākušās un ko tad es darīšu, kad būs lielāks atvērums un intensīvāka stadija," stāstīja Linda.

Drīz pēc tam ieradās arī ārste ginekoloģe un palūdza Lindas vīram pamest telpu, lai var pārbaudīt dzemdes kakla atvērumu. "Un viņa tagad man prasa: "Kad sākās kontrakcijas?" Un es viņai saku – 5.45 no rīta, es piecēlos no pirmās kontrakcijas. Viņa tad man saka: "Ja man būtu sākušās kontrakcijas tajos 5.45, tad es jau sen būtu piedzemdējusi." Ja es to tagad tā pasaku, tad viss ir ok, bet tā situācija no mana skatu punkta – viņai ir roka manos dzimumorgānos, viņa ir pieliekusies tuvu pie sejas, sit ar pirkstu pa deniņiem un saka: "Ja tev būtu sākušās kontrakcijas tik agri no rīta, tu jau sen būtu piedzemdējusi.""

Linda Latvijas Radio atzina:

"Viņa to teica tik pazemojoši, es skatījos un domāju: tā, viss, es ieskrēju kaķim nagos…"

Tas bija brīdis, kad Linda pārslēdzās uz izdzīvošanas režīmu un turpmāk ar lielu rūpību sekoja līdzi visām darbībām, ko veica nodaļas mediķi. "Dabisks process tur vairs nevarēja notikt tīri fizioloģiski tādos apstākļos…" viņa sacīja.

"Viņa pirms tam bija draudējusi ar to, ka tur būs mekonijs, viņš dabūs pneimoniju, lai gan no medicīniskajiem datiem statistika rāda, ka pneimonijas iespējamība ir salīdzinoši maza…" stāstīja Linda, norādot arī uz nesakritībām medicīniskajā dokumentācijā.

Tās dienas notikumus paciente detalizēti aprakstījusi apjomīgā 14 lappušu garā iesniegumā, kas tapis, konsultējoties ar juristu, psihoterapeitu un ginekologu. Tajā uzskaitīti arī konkrēti likuma panti, kurus pārkāpis ārstniecības personāls, tāpat Linda atsaukusies uz starptautiskiem pētījumiem un vadlīnijām. Iesniegums nosūtīts vairākām institūcijām – tostarp pašai slimnīcai, Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai.  

Linda pārliecināta, ka dzemdībās piedzīvojusi ne tikai virkni pacientu tiesību pārkāpumu un nievājošu attieksmi, bet arī emocionālu, fizisku un seksuālu vardarbību. "Es nezināju neviena cilvēka identitāti, kas man pieskaras, kas man pārbauda atvērumu, kas ievada savas rokas manos dzimumorgānos. Manuprāt, tā ir seksuāla vardarbība, ņemot vērā, ka es nezināju neko no tā, ko viņi dara, kas viņi ir. Viņi vienkārši nāca iekšā un tik bāza man roku iekšā," viņā sacīja.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece un zvērināta advokāte Solvita Olsena ar nožēlu atzīst, ka šādi stāsti publiskajā telpā dzirdami jau gadiem ilgi: "Nedrīkst vispār ķerties klāt pacientam, kamēr viņam nav palūgta atļauja un viņš to nav atļāvis."

Diemžēl par vardarbību dzemdībās mēs uzzinām tikai no pacientēm, kuras vēlāk publiski dalījušās pieredzētajā. Pētāmu datu Latvijā līdz šim nav bijis. Katru gadu apkopoti gan tiek mātes un mazuļu mirstības rādītāji, un tie ir vieni no sliktākajiem Eiropā. "Mums tie dati vienmēr ir bijuši traģiski. Un tās ir smagas sekas, viņas jau nerodas līdzenā vietā," norādīja Olsena.

Viņa vērsa uzmanību uz vēl kādu Latvijai raksturīgu parādību – pie mums sievietes, kuras ir dzemdējušas un pēc tam procesu kritizējušas, parasti pašas tiek uzskatītas par vainīgām – ieradušās uz dzemdībām nesagatavojušās, nezinošas, nemākošas un nevarošas.

"Viņa tāpat ir aizsargājama, viņa var būt pilnībā nesagatavojusies, tas nav arguments. Tāpēc mums tur ir ārsti, vecmātes, dzemdniecības personas, kurām ir speciāla izglītība, kurām, lūk, tur ir otrs stāsts, tā iestāde nav sagatavojusies, jo nav speciālistu. Piemēram, tā pati vienkārši neiepazīstināšana, kas tas ir? Tā ir reāla, kļūdaina profesionāla darbība. Ja ārsts, vecmāte, māsa un māsas palīgs, kas strādā slimnīcā, nezina, kas ir rakstīts likumā, kurš jau ir spēkā 11 gadus, tad tā ir neprofesionāla darbība," pauda Olsena.

Asociētā profesore minēja Pacientu tiesību likumu, kas Latvijā stājās spēkā jau 2010. gadā. Tomēr dzemdniecībā strādājošajiem jo īpaši un joprojām trūkst izpratnes par pacienta tiesībām, viņa novērojusi.

"Pamatkvalitātes jautājumi jau nav, nerunājot, teiksim, par kvalitāti sarežģītās situācijās," sacīja asociētā profesore.

Vārds pret vārdu

Linda Gatiņa dzemdībās bija pieaicinājusi dūlu jeb atbalsta personu, kura sniedz emocionālu un praktisku palīdzību topošajai ģimenei.

Linda atminas, ka nievājoši komentāri no mediķu puses tika raidīti arī dūlas virzienā: "Ko tu te vispār dari? Kāda jēga vispār no tevis šeit ir, tu labāk būtu gājusi prom, ko tu te vispār sēdi?" Vēlāk, kad Veselības inspekcijā jau bija sākta pārbaude, Linda iestādes speciālistiem jautāja, vai noderēs arī atbalsta personas sagatavots apliecinājums. Inspekcijā aicināja to iesniegt, lai gan, kā redzams tās slēdzienā, dūlas teiktais tā arī netika ņemts vērā. Tāpat neizskatās, ka kāds ieklausījies arī pacientē.

To spilgti ilustrē piemērs par placentas atdalīšanos. 

"Tas bija tik drausmīgi drastiski – vecmāte aptina nabas saiti ap roku un ar visu svaru iekārās viņā iekšā un izrāva placentu ārā no manis. Un es skatījos un domāju, ka tas noteikti nav normāli," sacīja Linda.

Un fragmentā no dūlas apliecinājuma teikts: "Varu liecināt, ka pēc bērna piedzimšanas vecmāte aptina ap savu roku nabassaiti un, ar visu savu svaru atspiedusies pret dzemdētāju, bez brīdinājuma ar spēku izrāva ārā placentu. Netika dots laiks, lai šis process varētu notikt dabiski."

Veselības inspekcijas atzinumā par to norādīts: "Placenta ar apvalkiem un nabassaiti atdalījās un piedzima pēc 10 minūtēm kopš jaundzimušā dzimšanas. Placentas dzimšanai netika izmantotas jebkādas manipulācijas, tā no dzemdes sienas atdalījās pati."

Veselības inspekcija, veicot ekspertīzi, balstās uz ierakstiem personas medicīniskajā dokumentācijā un ārstniecības personu paskaidrojumiem. Kas pēc būtības ir viens un tas pats – ārsta versija par notikušo.

"Skaidrs, ka vardarbību medicīniskajos dokumentos neviens nav ierakstījis," sacīja Olsena, uzsverot: "Ja jūs vadāt administratīvo procesu, tad jums ir pienākums izmantot, ievākt visus pierādījumus par lietu. Un normāla pierādīšana ir jebkura normāla procesa daļa, un tas tur tiek ignorēts, ignorēts un ignorēts."

Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītāja Ilze Dzerkale joprojām rekomendē pievienot visa veida papildu pierādījumus, taču ne vienmēr tie tiks ņemti vērā, viņa atzīst.

Dūla nav ārstniecības persona, tāpēc nevar komentēt medicīniska rakstura jautājumus.

Ilze Dzerkale no Veselības inspekcijas: Ja placentu izrauj ar spēku, būtu jāsākas asiņošanai.

Latvijas Radio: Bet sākās jau. Dzemdībās taču arī ir asiņošana diezgan normāla parādība, vai tad nē?

Veselības inspekcija: Ir šis pieņemamais asiņu zudums katrās dzemdībās, protams, bet es gribētu teikt, ka ir jāuzsver šī atšķirība no tā, kas ir no medicīniskā viedokļa iespējams, ar to, ko apraksta, teiksim, dzemdētāja vai kāda persona, kas ir bijusi klāt.

Lindas dzemdību vēsturē minēts, ka kopējais asiņu zudums nepārsniedz normu, taču viņa jau iesniegumā to apstrīdējusi, pamatojoties ne vien uz saviem novērojumiem, bet arī asins analīžu rezultātiem.

Latvijas Radio: Tas nekas, ka divi cilvēki saka, ka tā ir noticis.

Veselības inspekcija: Es vēlos vēlreiz uzsvērt, – tas ir no medicīniskā viedokļa, ka šī situācija būtu attīstījusies citādāk un viņa būtu bijusi citādāka, ja tas, ko iesniedzējs norāda tieši par šo jautājumu, bija tā arī bijis.

Latvijas Radio: Rodas tāds jautājums, cik jēdzīgi ir vērsties Veselības inspekcijā?

Veselības inspekcija: (klusums)

Latvijas Radio: Cik jūs ļoti ņemat vērā to, ko pacients ir pateicis?

Veselības inspekcija: Jebkurā gadījumā mēs to ņemam vērā, protams, ir jautājums, kā mēs to varam izvērtēt, teiksim, mēs bieži saskaramies ar to, ka šīs sūdzības pēc gada vai pusotra gada tiek rakstītas, protams, tas ir saprotami, bet tad ir jāsaprot arī tā situācija no tāda izvērtējuma ar tādu laika nobīdi pietiekami lielu, ka mums ir jāskatās retrospektīvi šis jautājums.

Latvijas Radio uzmanību pievērsa vēl kāds Veselības inspekcijas secinājums – speciālisti nevar pārbaudīt slimnīcā sniegtās informācijas apjomu, tāpēc – ja pacientei bija neskaidri jautājumi par dzemdību gaitu, viņai bija jāvēršas pie ārstējošā ārsta un jālūdz sniegt informāciju.

Pārfrāzējot – vajadzēja aktīvāk uzdot jautājumus, ja kaut ko nesaprata. (..) …un pārliecināties, ka viņa saņem informāciju sev saprotamā veidā.

"Ārprāts!" – redzot Veselības inspekcijas slēdzienu, skarba ir medicīnas tiesību eksperte Solvita Olsena.

"Kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam, tāpēc es reāli pateikšu, tā ir neprofesionāla darbība gan tajās slimnīcās, kur tā nabaga sieviete bija nonākusi, gan inspekcijā. Vienkārši nedrīkst tā strādāt," viņa sacīja.

Olsena atgādināja, ka ārstniecības personas galvenais pienākums ir informēt pacientu tiktāl un tik labi, lai viņš var pieņemt lēmumu un, ja nepieciešama papildu informācija, tad viņam tiek garantētas tiesības jautāt un saņemt atbildes.

Linda Gatiņa stāsta arī par dzemdību noslēguma procesu, kad ārste izmantojusi Kristellera metodi, kas Latvijā gan nav aizliegta, taču netiek uzskatīta par mūsdienīgas medicīnas sastāvdaļu. Tā izpaužas šādi: "Manā gadījumā ārste ar elkoni līdz delnai ar šo daļu un ar visu svaru, tā, kā to dara reslingā, strauji un pēkšņi uzleca virsū."

Savukārt Jelgavas slimnīca noliedza Kristellera paņēmiena pielietošanu – tā vietā ar plaukstu tika pieturēts vēders.

Lindas dēls piedzima, izmantojot vakuumekstrakciju.

"Bērnam bija hematoma uz galvas no vakuuma, bērnam bija salauzts atslēgas kauls labajai rokai, tāpēc viņš man joprojām ir kreilis, no medicīniskās puses, es nevaru apgalvot, ka tas ir tāpēc, ka viņa man gūlās virsū, no cilvēciskā aspekta, es domāju, ka tas ir tāpēc, ka viņš tik brutāli tika no manis izrauts ārā," sacīja sieviete, atminoties: "Un man tagad to bērnu uzliek virsū un es nejūtu neko. Tā, ka pilnīgi neko. Tā ir vienīgā lieta, par kuru man joprojām ir ļoti grūti runāt."

Ar skatu nākotnē

Ko tad rezultātā secināja Veselības inspekcija? Neko. Apzinātu ārstniecības personu nolaidību tā nekonstatēja.

Pērn Veselības inspekcijā izskatīti 35 iesniegumi par veselības aprūpes kvalitāti dzemdniecībā un ginekoloģijā, no tiem 10 gadījumos slēdziens bija ar korektīvām darbībām. Tas nozīmē, ka iesniegumā minētais apstiprinājās, pacientam izmaksāja atlīdzību par kaitējumu veselībai vai ārstniecības iestādei uzdeva veikt labojumus.

Ik gadu Veselības inspekcijas slēdziens ar korektīvām darbībām bijis vien ceturtdaļā iesniegumu. Līdz šim vēl ne reizi nav konstatēta emocionālā vardarbība dzemdībās.

Kāpēc? Jo nevienā iesniegumā tas nav ticis konkrēti noformulēts.

Veselības inspekcijas sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Balode: "Šobrīd, pat ja iesniegumā nebūtu iesniedzēja konkrēti izmantojusi terminu "emocionālā vardarbība", tas tiktu skatīts no inspekcijas puses kā iespējamā emocionāla vardarbība."