40.nedēļa un mana "Pēdējā Grēksūdze" jeb "Ar Dievu meitenes man jādodas!"

Sveikas jaukās meitenes:)

Nu ir pienākusi diena manai "Pēdējai Grēksūdzei" :D Brīnumu es vairs negaidu, tātad pirmdien stājamies slimnīcā! Vakar biju vizītē pie uzraugošās vecmātes, rakstījām tonīšus. Citēšu - "Nu nekas neliecina, ka viņš taisītos uz āru. Viņš tikai kaujās un vairāk nekā!!!" Tātad pirmdien tā būs pilna 41 nedēļa, jeb pēc USG 41-42.

Nu ko pirmā grūtniecība pagāja ar augstu asinsspiedienu, visādām tabļetkām, šaušalīgu tūsku un rezultātā zaļi ūdeņi, mazajam skābekļa trūkums un ķeizars. Tad šoreiz mazliet vairāk pabrauca "jumtiņš" un dzelzs trūkums, kuru mēs ātri uzveicām. Zilumi vēl aizvien to apliecina (Njā man no špricēm vienmēr paliek nāvīgi zilumi un mans dibens vēl aizvien izskatās kā nospārdīts!) Vēl 100% laimes sajūtai viņš tomēr varētu sarosīties pats un kāpt nu laukā no mana vēdera, bet...Kā būs tā būs!

Ak un pēdējās dienas esmu īpaši viegli aizkaitināma. Dažbrīd liekas, ka esmu izbēgusi no Psihiatriskās slimnīcas. No rīta pamostos, atveru vienu aci un fiksi cenšos izdomāt - "Nu tā un kāds man šorīt garīgais???" Kaitina visādi sīkumi, it sevišķi kaudze ar neatbildētiem telefonzvaniem no vīra mātes...Lai gan dažbrīd arī mana mamma varbūt vienkārši nepārspējama! Viņa labi zin, ka es negribu dzirdēt nevienu tekstu par to kā būs...Bet nē viņai patīk pieliet eļļu ugunij un katru mīļu minūti man atgādināt par to, ka man arī šis bērns būs ķeizars. Jo lūk kaimenei Birutai un vēl piecām tantēm tā bija!!! Nu un ja arī būs...Apnicies jau censties paskaidrot, ka ir tomēr gadījumi, kad pēc ķeizara ļauj dzemdēt arī pašai. Bet vai tad ir kaut 0.001% iespējamība kaut ko ieskaidrot, nu nē tak :D Štruntu! Vēl pāris dienas un mazais būs klāt :)

Ūn runājot par "Tautas metodēm", mani neņem :D Es varu dien dienā tupus rāpus berzt grīdas, mierīgi pa lauku izspēlēt ķerenes ar Reivenu, aziet pie mammas uz darbu un palīdzēt izravēt kādu dobi, kāpelēt augšā un lejā pa trepēm cik nu man tīk un tā tālāk...Varbūt ir kāda inovatīvāka metode? :D

Mazais puncī ir mierīgs. Iebelž ja nepatīk kā sēžu vai guļu. Vēderu šad tad savelk cietu, bet bez jebkādām sāpēm. Vienīgais, kas jau ir iztracinājis līdz baltkvēlei ir tas, ka nenāk miegs. Vispār!!! Sajūta tāda it kā varētu negulēt nemaz. Lasu grāmatas un dusmojos, jo visur rakstīts, ka pēdējās nedēļas un dienas vajagot izgulēties! Interesanti gan kādā veidā? Ir opcija - sausā narkoze :D Pie tā visa esmu zaudējusi vēl vienu kg un arī kādu cm apkārtmērā. Vecmāte noteica, ka neesot pat kur piesieties.

Tātad...Liktenīgā pirmdiena. Ejam pie vecmātes, rakstam tonīšus, ņemam nosūtījumu, kāpjam savā betmobīlī un laižam dzemdēt, jeb "Ar Dievu meitenes man jādodas!"

P.S. Varbūt kāda māmiņa var padalīties, kā viss notiek ja slimnīcā stājas uz stimulēšanu? (Respektīvi - ko dara ārsti? Tā uzreiz liek ēst tabletītes utt vai tomēr vēl priekšā analīzes un citas lietas?) Būtu ļoti pateicīga, ja kāda piekristu padalīties savā pieredzītē!!!!

Es jau nu noteikti nozudīšu uz kādu laiciņu! Tāpēc visām topošajām māmiņām novēlu jauku gaidīšanas laiku un vieglu, prieka un mīlsetības pilnu satikšanos ar saviem mazajiem enģelīšiem! Un protams, lai mazie vienmēr veseli kā gurķīši un mierīgi kā lācīši!!!!! Izturību arī jaunajiem vecākiem, bez tās nu nekur :*

https://www.youtube.com/watch?v=it1VvlFc0NM