Visskaistākais notikums dzīvē - satikt savu nakts meiteni

Labdien! :)

Arī es gribu padalīties visskaistākajā notikumā manā dzīvē – 02.09.2010. :)

Ārstes prognozētais datums – 2. septembris. Pēdējā vizīte pie ārstes – 31.08. Godīgi sakot, vienmēr domāju un teicu, ka gan jau mazulīte (jā, meitenīte – gan vīrs, gan es meitiņu ļoti gribējām un gaidījām, bet priecātos arī par puiku) piedzims ātrāk. Tādēļ nemaz nedomāju, ka vēl iešu uz vizīti 31.08. :) Pazīstama māsiņa tikai nojokoja: „Vai tad vēl vienu termiņu staigāsi??” :)) Te mazliet izraksti no manas grūtniecības laika dienasgrāmatas, kurā katru dienu vismaz rīta un vakara svaru pierakstīju, kā arī izjūtas.

31.08.2010. No rīta 56,8 kg, vakarā – 58,2 kg. (es gan nezinu, cik precīzi bija mūsu elektriskie svari). Naktī bezmiegs (vairāk gan uz rīta pusi). Bijām pie dakteres – analīzes labas, asinsspiediens arī, mazulītei sirdstonīši arī, tādēļ daktere teica, ka vēl līdz 03.09. lai pagaidām, bet ja mazule nepiedzims, lai piektdien (03.09.) paši braucam uz Rīgas Dzemdību nama uzņemšanas nodaļu. Tad jau redzēs, ko aktīvā mazulīte (tiklīdz sāku just kustības, jutu manu aktīvisti visu laiku – īpaši vakaros, kad es jau likos uz auss) izdomās. :) Man pēcpusdienā kaut kāds emocionālais uznāca – gribējās raudāt, bet neraudāju... Sāp mugura, laikam mazulīte jau taisās. :) Šodien tā kā slikta dūša, tā kā ēst visu laiku gribas.

01.09.2010. No rīta 56,8 kg. Ap 08.00 no rīta sāpes ik pa 12 minūtēm, pēc tam starplaiki mazāki. Nezinu, vai tā nav viltus trauksme... Vīrs gan aizgāja no rīta uz darbu, bet viņu atsūtīja mājās (zinot, ka kuru katru brīdi mazule var ierasties). Tad nu ap 13.00 izgājām pastaigāties – kad uznāca sāpes, apstājāmies (sāpes nu jau ik pēc 5-7 min.). Kad atnācām no pastaigas, es paēdu pusdienas, vīram nebija apetītes no satraukuma. :)) Pēc tam izsaucām ātro palīdzību, jo tās ir pirmās dzemdības, drošāk ārstu pavadībā. Šoferītis tik ātri un agresīvi brauca, ka vīram palika slikti (sēdēja ar sānu – varbūt tādēļ). :))

Ap 15.00, kad aizbraucām uz Rīgas Dzemdību namu (nebiju slēgusi līgumu ne ar ārsti, ne vecmāti), uzņemšanā aizpildīja dokumentus, nosvēra mani (tie svari rādīja 57,6 kg), paklausījās mazules sirdstonīšus un lika man pārģērbties. Pēc tam mūs aizveda uz 2. nodaļas pirmsdzemdību palātu. Ik pa laikam bija sāpes, kas pieņēmās spēkā. Pirmsdzemdību palātā vecmāte ik pa laikam izmērīja sirdstonīšus. Kad aizgāju uz pirmo apskati, atvērums bija ~2-3 cm. Ārste teica, lai eju atpūsties un pagulēt, jo dzemdības prognozēja uz nakti. Ik pa laikam stipras sāpes, kas neļāva atpūsties. :( Uzzvanīja kolēģe un mamma, abām pateicu, ka naktī kaut kas varētu notikt. Nākamajā apskatē dzemdes atvērums bija ~5-6 cm.

Ārste piedāvāja pārdurt augļūdeņus. Atteicos, jo gribēju zināt, vai Elīza – mūsu mazulīte – grib piedzimt 1. septembrī (tad pat, kad vīramāte), vai 2. septembrī – savā vārda dienā. :) Atnākusi uz palātu apraudājos, vīrs mierināja un teica, ka pareizi, ka atteicos. Nākamajā apskatē atvērums bija ~7-8 cm. Atkal piedāvāja pārdurt augļūdeņus, es atkal atteicos (tas man šķiet, ka mazliet sadusmoja ārsti)... Daktere tik noteica, ka izmērīs bērna sirdstonīšus, ja kaut kas nebūs kā vajag, būs jāiet uz dzemdību zāli. Lai vai kā, ap 23.00 mums lika iet uz dzemdību zāli, apgūlos uz galda. Katru kontrakciju vajadzēja riktīgi izelpot (man tas lāgā nepadevās). :(

Tagad domāju, ka ar otru bērnu noteikti iešu uz elpošanas vingrojumiem papildus, jo tajās lekcijās, ko visiem obligāti bija jāiziet, ja gribēja ģimenes dzemdības, daudzi kautrējās mēģināt elpot utt. Man bija uzlikts aparāts, kas visu laiku kontrolēja mazuļa sirdstonīšus. Vīrs man stāvēja blakus – padeva padzerties, apslacīja seju ar ūdeni, beigās pat elpoja līdzi. :) Centās visādi mani atbalstīt. Arī ar stumšanu man neveicās. :( Bija viss, ko es negribēju – gan pārdūra augļūdeņus, gan veica starpenes iegriezumu... Kad saprata, ka augļūdeņi ir zaļi, ārste teica, lai pacenšos, jo es moku savu mazulīti. Tas mani nekādi neuzmundrināja.

Es brīnos, kādēļ tie augļūdeņi bija zaļi, ja visu grūtniecības laiku centos neēst/nedzert aizliegtos produktus (aknas, vistas gaļu, visādus kūpinājumus un ķimizētus pārtikas produktus – lai gan kas gan mūsdienās nav tāds, gāzētus dzērienus utt.), diezgan daudz laika pavadījām pastaigās, dzēru daudz ūdens,  nebija īpašu stresu un pārdzīvojumu. Iespējams, ka tie zaļie ūdeņi radās pēdējās stundās, kad es it kā mocīju mazulīti, jo uz dzemdību galda pavadīju ~2 h (kopumā ar pirmajām sāpēm, kas ik pa laikam atkārtojās dzemdības ilga 17 h) . :( Ārste pateica, ka redz jau matiņus. Kad nekādi neveicās ar izstumšanu, pie sevis domāju: „KĀ MAZULI VAR DABŪT ĀRĀ SAVĀDĀK??” Beigu beigās ārste nolēma veikt starpenes iegriezumu pirms tam uzpūšot kaut ko anestezējošu. Kad spiedu mazulīti ārā, man daktere ar siksnu un visu savu svaru spieda uz vēdera (pēc tam uz vēdera kādu laiku bija zilums).

Tad bija viens mirklis un mazulīte kā silts kunkulītis izslīdēja ārā. Man pat likās, ka vienā mirklī, ne kā mums teica kursos, ka vispirms galviņa izlien, tad rotējot nāk pleciņi un viss ķermenītis. Es pat nejutu, ka viņa nāca ārā rotējot, nejutu. :( Mazulīti saņēma, uzreiz iztīrīja muti (deguntiņu?) – es šo neatceros un neredzēju. Uz īsu brīdi meitiņu uzlika uz vēdera – viņa raudāja – pirmā doma, ka viņa neizskatās līdzīga ne man, ne vīram – tas nav mans bērns :))

Meitiņa bija ar tumšiem matiņiem. Viss, kas notika pēc tam, man sagādāja sāpes, lai gan vissāpīgākais (bet to visu var paciest, jo mēs – sievietes – esam patiešām stipras un VARONES) jau bija galā.

Kā piedzima placenta – es pat neatceros. Es tik vienā brīdī pajautāju, vai placenta jau izgāja un man pateica, ka JĀ. :) Man uzlika sistēmu (nezinu no kā, bet sāku drebēt), tad uzlika šuves (tikmēr vīru izsūtīja ārā). Kad mūsu mīlulīte piedzima, fiksēja laiku 00.53. :) Kad meitiņu apskatīja bērnu ārste, viņa brīnījās: „Un šitāds dzīvoja zaļos augļūdeņos??” (viņa bija rozīga, ne zila vai violeta, kā citi bija stāstījuši)...

Mazuli nosvēra (3460 g) un nomērīja (52 cm). Kad mani sašuva, uz dzemdību galda vēl bija jāpavada ~ 2h. Tajā laikā vīrs bija blakus, es jautāju par mazulīti, pie kuras viņš ik pa laikam piegāja, jo viņa gulēja uz cita galdiņa – satīta segās un vienreizējā autiņā – un skatījās uz gaismu. :) pēc mazules piedzimšanas es histēriski raudāju – no prieka un emocionālajiem pārdzīvojumiem. Vienā brīdī vecmāte mazuli pielika pie labās krūts. Viņa uzreiz kā dēlīte piesūcās un mācēja zīst (par zīšanu citā stāstā). Ap 03.00 naktī mani un mazulīti aizveda uz palātu (ar visu riteņgultu). Mazā paziņoja pārējiem mazuļiem par savu esamību ar skaļu raudāšanu. :) Tā kā uz to brīdi nebija ģimenes palātu, vīram bija jābrauc prom. :( Viņš sagaidīja, kad bērnu māsiņa meitiņu pirmo reizi nomazgāja un saģērba mūsu iedotajās drēbītēs, kā arī pirms iešanas vēl pielika pie krūts. Lieki teikt, ka es tai rītā/naktī nevarēju aizmigt – klausījos, vai mazule elpo. :)) Tāds ir mans dzemdību stāsts.

Secinājums: Kādam tuvam cilvēkam ir jābūt klāt, jo ne ārstei, ne vecmātei nav īsti laika ap tevi tekalēt – viņas dara savu darbu (ja negrib vīru, tad vismaz mammu, māsu, draudzeni vai dūlu vajadzētu paņemt līdzi).

Kā jau rakstīju iepriekš, ar 2. bērnu iešu uz papildus elpošanas kursiem. Noteikti gribētu dzemdēt kur citur, jo dzemdību namā īsti nepatika (īpaši, kad vēlāk, kad jau pierakstīju dzemdību stāstu savā kladē, atcerējos, ka daktere un vecmāte dzemdību laikā nogāja nostāk un smējās par mani – par ko tieši, tobrīd bija vienalga.

Arī tas, ka bija ģimenes dzemdības, bet pēc dzemdībām pašā rīta agrumā (ap 03.30) vīram bija jābrauc prom. Katru dienu, kamēr mēs tur dzīvojām un kad viņš brauca prom no ciemošanās, es raudāju. :( Nepatika arī tas, ka izskatījās, ka nebija nekādas informācijas apmaiņas starp dzemdību nodaļu un bērnu nodaļu. Man bija nozīmēts antibiotiku kurss (sakarā ar zaļajiem augļūdeņiem, bet meitai (kā parādīja analīzes) bija viss kārtībā un neko tie ūdeņi nebija nodarījuši). Vārdsakot, dzemdību nodaļa domāja, ka mūs nelaiž ārā (tikām mājās 5. dienā, pa vidu vēl bija brīvdienas) tādēļ, ka bērnam nav labi, bet bērnu nodaļa nebija informēta, ka man laiž antibiotikas (izrādās, ka šajā gadījumā bērnam vajadzēja dot papildus LINEX, lai puncis nesāp).

Iesūti stāstu par savām dzemdībām!