Te nav pieļaujama vieglprātība vai paļaušanās uz likteni!

Mans stāsts nebūs ar laimīgām beigām, bet... ar to vēlos pievērst uzmanību un noteikti pieminēt, ka daudzas lietas darot neapdomīgi mēs riskējma ar pašu dārgāko , ar savu un mazuļa dzīvību un veselību.

Brīdī, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī biju divu bērniņu māmiņa, mani nebiedēja tas, ka pavisam reāla bija situācija, ka audzināšu mazuli viena, jo labi zināju, ka vīrietis, kas bija kopā ar mani, nepieņems svešus bērnus. Biedējošākais bija, kas cits, ārste viennozīmīgi noteica, ka abortu taisīt nedrīks, jo tas gada laikā nebija pirmais un arī dot garantijas, ka es iznēsāšu mazuli viņa nevarēja, jo uzskatīja, ka spēlējoties ar savu veselību esmu tuvu tam, ka ir sagaidāms spontānais aborts. Tas nebija pēdējais pārsteigums, jo trīs mēnešos, kad pirmo reizi nokļuvu slimnīcā ar asiņošanu uzzināju, ka tie ir dvīņi no kuriem viens aizgāja bojā.

Savu vīrieti tad redzēju pēdējo reizi, pēc tam sekoja slimnīcas, saglabāšana un dēls, kas neparko nevēlējās pieņemt iespēju, ka būs mazulis. Viņš atteicās ar mani runāt, tas viss kopā, pārdzīvojumi noveda pie loģiska iznākuma. Notika tas ko prognozēja ārsti. Pēc saglabāšanas slimnīcā mani aizsūtīja uz mājām, pēc stundas es atgriezos, jo sāka noiet ūdeņi, neviens mani neskatījās, pārbaudīja ar testeri, ka tie patiesi ir ūdeņi un iešpricēja zāles, kas stimulēja priekšlaicīgas dzemdības.

To nakti es nekad neaizmirsīšu, tikai tādās situācijās tu sāc tā pa īstam saprast, ko esi izdarījusi, kas tavā dzīvē ir svarīgākais un ka par vieglprātību ir jāmaksā ļoti dārga cena.

Es stāvēju pie loga un domās runāju ar savu mazulīti, es zināju, ka viņš būs miris un es viņu neredzēšu, bet pagaidām jutu viņa kustības, pēkšņi sākās asiņošana un ārsts mani aizveda uz sonoskopiju, Viņs paskatījās uz mani un klusi noteica, tagad turies, tev tiek stimulēt pilnīgi normāls bērniņš, ja būtu apsekojuši ātrāk viss būtu labi, tagad ir par vēlu.

Nakts pagāja kā murgos, sāpes fiziskās un sāpes dvēselē mainīja viena otras, es negulēju visu nakti domās runāju ar viņu un lūdzu piedošanu. No rīta bez spēka tuvu bezsamaņai koridorā uzrunāju dakteri, kura mani aizveda līdz zālei. Mazulīte piedzima dzīva, viņu aizveda uz intensīvo terapiju, bet daktere nopūtās un uzlika roku man uz pleca un noteica, tagad meitiņ tu vari kliegt, es kliedzu līdz zaudēju samaņu, atmodos palātā, Pēc stundas man atnāca pakaļ māsiņa un jautāja, vai vēlos redzēt savu bērniņu, un es gāju. Viņa gulēja inkubātorā, es uzliku roku uz stikla un viņa dziļi ievilka elpu, it kā gaidīdama mani, lai varētu no manis atvadīties.

Šīs sajūtas man sekoja līdz ilgus gadus, gan sapņos, gan domās, tikai tagad, kad man ir dota iespēja būt atkal par māmiņu, pieļauju, ka esmu piedota., Nedrīkst visā vainot tikai ārstus, bieži mūsu nelaimēs esam vainojamas tikai mēs pašas. Kaut ko neizdaram, vai atliekam to uz vēlāku, neklausam ārsta ieteikumus un galvenais bieži nedzirdam pašas sevi, jo ir lietas, ko varam novērst pašas, ja būsim uzstājīgākas, galu galā cīnamies par sevi un savu mazuli.

Tagad manai pelītei ir trīs gadi un es no pirmās dienas, kad uzzināju par iespēju kļūt par māmiņu zināju, ka ar visām grūtībām tikšu galā. Mana grūtniecība bija problemātiska, bet es zināju, ka nav neiespējamas lietas un es to paveicu, tapēc novēlu visām, nav neiespējamu mērķu ir tikai jābūt stingrai gribai un viss izdosies.

Māmiņu Kluba māmiņa

Iesūti savu stāstu par dzemdībām arī TU!