Sievietes veic abortus, baidoties zaudēt darbu

Nesen tika publicēti 2009. gada Veselības ekonomikas centra (VEC) dati, kas vēstīja par mākslīgo abortu skaitu samazināšanos Latvijā. Tas priecē, tomēr, aplūkojot datus detalizētāk, rodas jautājums – kāpēc visbiežāk abortus veic jaunas, izglītotas sievietes vecumā no 20 līdz 29 gadiem?

Lai skaidrotu šos datus, uz sarunu aicinājām ginekoloģi Daci Ezeriņu, kā arī viedokli lūdzām psihoterapeitei Elitai Kreislerei.

Dati: Kopumā 2009. gadā Latvijas medicīnas iestādēs tika veikti 12 435 aborti. Kā skaidro VEC, tā ir gan mākslīgo, gan spontāno, gan arī agrīno, vēlīno un citu veidu abortu summa, kas veikti dažādās iestādēs Latvijā. 8881 no šiem abortiem VEC definē kā mākslīgu. Tas nozīmē, ka kopumā Latvijā pērn veikti 574 aborti uz 1000 dzīvi dzimušiem bērniem. Salīdzinoši 2008. gadā tika veikti 623 aborti uz 1000 dzīvi dzimušajiem, bet 2007. gadā - 700 uz 1000 dzīvi dzimušajiem.

Kāpēc, jūsuprāt, kopējais mākslīgo abortu skaits samazinās?

D.E.: “Vērojot datus, redzamas ir šā gada izmaiņas skaitļos – tie ir ievērojami samazinājušies. Un tas būtu it kā normāli, jo mūsdienās sievietēm pieejama milzīga informācija par dažādiem kontracepcijas veidiem. Sievietes vienkārši vairāk lieto kontracepciju, kas ir apsveicami! Otra lieta, ko domāju, ir tas, ka sievietes vairāk plāno savu dzīvi. Notiekošais valstī vairs neļauj tik vieglprātīgi izturēties pret nopietnām lietām... Tas pats arī novērojams faktā, ka sievietes vispār mazāk izvēlas plānot bērnu šobrīd.”

Analizējot datus, var secināt, ka visvairāk (ap 5500)* abortus ir veikušas sievietes vecumā no 20 līdz 29 gadiem. Kā jūs skaidrotu šo faktu, ka abortus visvairāk veic jaunu, izglītotu sieviešu grupa? Domājams, ka viņām arī ir pieejama informācija par kontracepciju...

D.E.: “Jā, būtībā sanāk, ka visauglīgākā vecuma grupa arī ir visgrēcīgākā... Šajā vecumā sievietes jau it kā ir izveidojušas savu karjeru, noteikti ir attiecības. Arī bērni visdrīzāk jau ir. Es baidos, ka šodien daudzas sievietes abortus veic, baidoties pazaudēt darbu. Jā, tas ir šokējoši, bet tāda ir realitāte! Viņas šaubās, vai varēs atgriezties darbā pēc pēcdzemdību atvaļinājuma. Vai maz saņems pabalstu... Protams, bez darba baidās palikt jebkura vecuma sievietes. Daudz jau neatpaliek arī nākamā vecuma grupa - tāpat vairāk nekā 4000 abortu ir veikušas arī sievietes vecumā no 30 līdz 39 gadiem. Šajā vecuma grupā ir paaudze, kas tomēr neuzticas hormonālajai kontracepcijai – ir vairāki aspekti, kas, iespējams, viņas atbaida no šo preparātu lietošanas.

Tomēr daudzas sievietes vecumā ap 40 izvēlas dzemdēt, to parāda arī straujais abortu skaita kritums (40-44 gadi - 642 aborti)... Tas ir apsveicami!

D.E.: “Jā, šīm sievietēm dzīvē jau ir sasniegta labklājība, viņas atļaujas dzemdēt. Turklāt viņām šī var būt arī vienīgā vai pēdējā iespēja. Būtiska lieta, ka šajā vecumā sievietes arī retāk paliek stāvoklī. Kā arī te vienmēr būs vairāk medicīnisku iemeslu dēļ pārtrauktu grūtniecību - visvairāk attīstības anomāliju vai hromosomālo slimību, jo tas saistīts ar sievietes olšūnu kvalitāti. 35 gados cilvēks ir jauns, taču ģenētiskās informācijas kvalitāte vairs nav tāda kā 20 gados.

Vai abortu datu samazināšanās nevarētu būt skaidrojama ar dažādu “kaktu dakteru” aktivizēšanos? Respektīvi, liela daļa abortu netiek reģistrēti medicīnas iestādēs?

D.E.: “Es nedomāju... Grūtniecības pārtraukšanā ir iesaistīti pārāk daudz medicīnas darbinieku, tas nav tik vienkārši. “Kaktu dakteri”, domājams, tāpat prasa naudu – vai tie ir 45 vai 20 lati... ja tev naudas vienkārši nav, tad nav. Drīzāk šeit finansiālu apsvērumu dēļ bērni pēc piedzimšanas tiek atstāti... Vēl būtiska lieta, ka abortu “riska grupa” (sievietes no 25 līdz 39) ir pietiekami izglītotas, un es nedomāju, ka šī maksātspējīgākā sieviešu grupa dotos darīt ko tādu pie “kaktu dakteriem”.

Kādi vēl ir faktori, kas ietekmē šos abortu datus?

D.E.: “Skatoties šos datus, man prātā ienāca vēl kāda doma. Šī skaitliski visaugstāk datētā mākslīgo abortu grupa, par kuru runājām, ir arī grupa, kas šobrīd visaktīvāk aizceļo no Latvijas. Domāju, ja mēs aplūkotu aizbraukušo sieviešu statistiku, šie skaitļi mums atklātu ko pavisam citu. Iespējams, atklātos, ka ir samazinājies skaits – tad gan būtu pāragri sapriecāties par šiem skaitļiem, kas uzrāda, ka pārtraukto grūtniecību skaits samazinās... Un tomēr es ceru, ka pie vainas nav valsts ekonomiskā situācija, bet gan sievietes ir kļuvušas apzinīgākas.

Ko jūs vēlētos teikt sievietēm, kuras pašreiz stāv šajās krustcelēs?

D.E.: “Es vēlētu viņām nonākt līdz sonogrāfijai un sadzirdēt mazuļa sirdspukstus... Tas ir ļoti emocionāls mirklis, kad bieži sievietes izlemj... Vēlos novēlēt viņām izprast, ko īsti aborts nozīmē pašas ķermenim. Procedūra narkozē, kaut ilgst dažas minūtes, tomēr ir ķirurģiska iejaukšanās. Tā ir iejaukšanās sievietes hormonālajā sistēmā. Tas nav tik vienkārši kā izgriezt ieaugušu nagu. Organisms jau ieslēdzies šajā regulācijā, un pēkšņi blaukš un... Tas ir liels trieciens organismam. Un tomēr, ja arī pie vainas ir krīze un bailes par nākotni, padomājiet – vai patiešām ir vērts gaidīt, kad tā pāries? Ja tev ir lielā mīlestība, ja jūs abi vēlaties bērniņu – tad no sirds novēlu, lai šis sapnis piepildās!”

Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekles, Austrumeiropas Eksistenciālās terapijas asociācijas Ētikas komisijas vadītājas psihoterapeites Elitas Kreisleres komentārs

E.K.: Krīzes ar to ir labas, ka tajās tādas vērtības kā dzīvība, attiecības, mīlestība un ģimene, vērtību skalā ieņem atbilstošāku vietu. Brīžos kad esam apturēti jeb ierobežoti savās iespējās ražot materiālās vērtības, sākam domāt par to, ka var radīt arī ko citu. Piemēram, bērnus. Grūti, protams, runāt par šādu tēmu vispārīgi, atrauti no konkrētiem tētiem un mammām, kas lemj par bērna gaidīšanu vai par viņa iznīcināšanu, taču fakts, ka tik liels skaits no Latvijā ieņemtajiem bērniem tiek likvidēti, šķiet šausminošs un apliecina mūsu garīgo tumsonību...

Ko iespējams darīt šai situācijā, lai samazinātu abortu skaitu izmirstošajā Latvijā?

E.K.: Es ierosinātu izdarīt šādas likumdošanas izmaiņas - neizdarīt nevienu legālu abortu, pirms sieviete nav apmeklējusi vismaz piecas psihoterapijas sesijas. Arī tad, ja šāds solis ir medicīniski pamatots, sievietes bieži ir neatbalstītas, nesaprastas, kā objekti, ar kuriem veic nepieciešamās manipulācijas.

Ko tieši var līdzēt psihoterapija?

E.K.: Galvenais iemesls, kāpēc brīvprātīgi sieviete izlemj veikt abortu ir trauksme un neziņa par nākotni. Grūtniecības iestāšanās ir varena emocionālā zemestrīce arī sievietei, kas savu bērnu ļoti plānojusi un gaidījusi, kur nu vēl, ja  tā "ir gadījies". Taču runāt ar kādu par nevēlēšanos dzemdēt bērnu bieži vien šķiet vēl neiespējamāk, kā vienkārši izdarīt abortu. Psihoterapija ir process, kur neviens necentīsies uzspiest savu viedokli. Psihoterapija ļaus izlādēt bailes no nākotnes, no trūkuma, dusmas uz likteni, bērna tēvu vai pašu gaidāmo bērnu. Iespējams, trauksmi, ka nekad nekas nākotnē nav drošs un paredzams, iemācīties padarīt par savu sabiedroto, nevis ienaidnieku. Ja arī sieviete izlems veikt abortu, viņas lēmums nebūs pieņemts pusaptumšotā prāta stāvoklī, kādu izraisa spēcīga trauksme un negatīvo emociju gūzma. Diemžēl pārāk bieži esmu redzējusi, kā sievietes mokās vainas sajūtā un nožēlā par abortu, kas izdarīts pirms daudziem gadiem vai pat gadu desmitiem. Man ir arī  aizdomas, ka daudzi mediķi te varētu būt pārāk pretimnākoši.

Gerda Pulkstene, TVNET