Puse grūtniecības jau paskrējusi!

09. Sep 2011, 15:07

Aiz loga, pavisam drēgns un ne-omulīgs, kokiem lapas jau pazudušas veidojas pelēko krāsu gamma.

Līdz mums nonāk sēru vēsts (šomēnes jau otrā). Domas kavējas tālumā par dzīves jēgu un to, vai mēs spējam savā dzīves garumā izdarīt visu iecerēto pirms apraujas dzīves ceļš kādā brīdī...

Dažkārt liekas, ka ikdienas aizņemtībā un skrejošā riteņa kustībā aizmirstam par kaut ko tik ļoti svarīgu kā līdzcilvēki, labs vārds, smaids, vienkārši apskāviens... Stāvot pie krusttēva pēdējā dzīves ceļa uz mūžības mājām, asaras birst nevaldāmi, jo sāp redzēt bērnus, kam vēl skolas jabeidz, vecākus, kuri zaudējuši dēlu, viņu plīstošās sirdis un neizpratni, kādēļ tā –tik nežēlīgi...

Sāp tas nepateiktas, ko vēl būtu gribējusi pateikt, bet ikdienas aizņemtība nospieda. Krusttēvs bija labs cilvēks ar plašu sirdi un zelta rokām... Grūti izprast, kādēļ labiem cilvēkiem dzīves mūžs apraujas brieduma gados.... Jūtu jaunā dzīvībiņa man zem sirds aktīvi kuņojās ar mierinajumu laikam tāda ir dzīve ko dažkārt mēs nespējam izprast.

Klāt jau pirmdiena. Brīvdienas pagāja vienā vilcienā. Jādodas uz darbiņu, visa diena priekšā ar darbiem, kas gaida kaudzītē uz galda. (Kolēģe atvaļinājumā, izmanto iespēju, kamēr vel neesmu devusies dekrētā.) Darba diena paiet ātri, grūti nosēdēt, gribās izkustēties svaigā gaisā, darbiņu daudz.

Pēc garas darba dienas esmu nogurusi, ielaižos gultā, lai uz piecām minūtēm atpūstos, lai pēc tam celtos un gatavotu saviem mīļajiem vakaiņas, tajā brīdī kāds iedunkā, pārņem patīkamas sajūtas un sirdsmiers, viss kārtībā, mazais aug... Šķiet piecas minūtes jau pagājušas laiks celties, tomēr kāds mani tur un ir tik grūti saņemties... Pēc brīža meitiņa pieskrien: „Mammu, mammu- kas būs vakariņās?”

Saprotu, pietiek atpūtas. Laiks palutināt ģimeni ar gardām vakariņām. Vakara programmā vēl „Uguns Grēks” intrigas, un tad jau jūtu, miedziņš nāk... Mazā jaunkundzīte jau pidžamā, ielien pie manis blakus gultā, apķeras ap kaklu un pa reklāmas leiku iemieg, bērnudārzs paņem daudz enerģijas. Tad jau nāk tētis, kas mazo līgaviņu aiznes uz savu gūltu.

Tā paiet mūsu ikdiena.

Darbā atlaižos krēslā un prātoju- gribētu darboties un realizēt idejas, veidot pūriņu mazajam, kaut ko skaistu pašu priekam, bet vakarā esmu tik ļoti nogurusi, nespēju. Sevi mierinu gan paspēšu pa dekrēta laiku un brīvdienām.

Pati jūtos labi, ja neskaita „tekošo” degunu, ir dienas, kad spiež kuņgi. No saldumiem esmu pārgājusi uz gurķīšiem, dažādām mērcēm ar kartupeļiem, gaļa gan neprasas tādēļ dzeru papildus Elvital vitamīniem dzelzi. Puncis aug acīm redzot –man patīk jutos skaista...

Šobrīd intresējošais jautajums ir vieta, kur dzemdēt, dzirdēju par Vidzemes slimnīcu Valmierā sliktas atsauksmes, sākuma biju domājusi par Valmieru, šobrīd apsveru citas iespejas. Pirms valsts svētkiem braukšu pie dakteres uz vizīti –gribu dzirdēt viņas viedokli, un zinu, kad klausisimies mazā sirds toņus- nevaru sagaidīt =)

Gaidu brīvdienas, būs mums iziešana ar māmiņām uz teātri =) Kādu brīdi jau neesam tikušās, laiks saorganizēties. Mēs piecas māmiņas ar bērniem taisam pašas savu māmiņu tusiņu. Šoreiz gan tikai mammas =)

Šobrīd rit 21. grūtniecības nedēļa, plus/ mīnus puse līdz skaistajma tikšanās brīdim pagājusi =))