Nu jau dēlam mēnesītis

Šodien jau svinam dēla pirmo mēnesīti, ai, kā laiks skrien! Ja tā padomā, vēl pavisam nesen staigāju ar lielu punci, bet nu jau mēnesītis!

Bija silta un saulaina piektdiena, kad mamma ieteica aizbraukt līdz Rīgai pastaigāties, bija sarunāta neliela ekskursija... Vispirms bijām Rīgas Jūgenndstila muzejā — nu ļoti jau nu skaisti... Tās senās mēbeles un tērpi, man jau dikti patīk! Nākamā pietura Vērmanes Lido, kur mūs jau gaidīja pusdienas. pa ceļam uz Lido izdomājām ieiet pareizticīgo baznīcā, nu tajā, kas uz Brīvības ielas. Ne reizi tur nebiju bijusi, patika, ļoti patika!!! Nezinu kāpēc, bet kaut kā intuitīvi paņēmu svecīti un iededzu pie Mātes Marijas. Tas tā uz mirkļa izjūtām...

Paēduši sātīgas pusdienas Lidiņā devāmies uz Saules muzeju. Nu jau arī ārā saule darīja savu. Palika arvien karstāks, un man kājas jau sāka pamt un nogurums uzmācās, bet vēl viens muzejs!!! Izstaigājām arī to... Pēc Saules muzeja man bija tikai viena vēlēšanās — ātrāk tikt mājās, pārāk sagurusi biju. Mamma vēl nosmējās, ka tik pēc šādas pastaigas neizdomāju mazuli laist pasaulē!!!

Nakti gulēju labi, vismaz pirmo pusi. Uz rīta pusi sākās sāpītes, neregulāras un švakas, un ņemot vērā to, ka līdz noteiktajam datumam vēl nedēļa, biju pilnā pārliecībā, ka tās tik BH kontrakcijas. Ārā jau saulīte ausa, kļuva arvien gaišāks un gaišāks... Sagribēju uz WC, kur pamanīju, ka gļotu korķis ir laukā, bet pēc nostāstiem dzidēju, ka gļotu korķis var arī nedēļu, pat divas pirms dzemdībām iznākt, tikai ne manā gadījumā!!! Pēc WC apmeklējuma sākās riktīgas sāpes... Sapratu, nu ir laiks. Zinot to, ka vīram no rīta uz darbu un bijām izlēmuši, ka viņš dzemdībās nepiedalīsies, īpaši netramdīju viņu, bet, kad sākās tādas riktīgas sāpes, tad gan cēlu vīru augšā.

Bija agrs rīts, pulkstens 4:27, kad pirmo reizi pazvanijām uz 113 un brīdinājām par to, ka ir sākušās dzemdības. Pacietīgi gaidijām ātrās palīdzības brigādi. Kamēr vēl jaudāju, fiksi apģērbos, bet nu jau sāpes bija ĻOTI lielas!!! Labi, ka vīrs bija blakām, tas bija labs atbalsts... Vienā momentā man nogāja ūdeņi, bet ne jau tā vienkārši, bet ar kārtīgu sprādzienu, pat lielā pakete nelīdzēja... Vīrs satraucies zvanija atkal uz 113 un ziņoja par notiekošo... Šamējie tik atbildēja, lai meitene neuztraucās, birgāde ir ceļā, pēc piecām minūtēm būs. Nākamais zvans uz 113, apmēram pēc piecām minūtēm, bija jau satraucošāks, jo jutu, ka ātros nesagaidīšu!!! Jo nu jau sākās izstumšanas proces!!!

Vīrs saprata, ka nevar muļļāties un kaut kas jādara!!! Labi, ka man viņš tāds apķērīgs... Viņš vienkārši iegāza mani dīvānā, norāva bikses un pieņēma dzemdības!!! Jā, tieši tā! Mans mīļotais vīrietis bija pirmais, kurš turēja rokās mazo bērniņu! Viss notika tik ātri!!! Jau pulkstens 4:50 bērniņš bija man uz rokām, bet ātrās palīdzības brigāde vēl ceļā... Saprastu, ja mēs atrastos kādos dziļos laukos, kur nav tik vigla piekļūšana, bet tepat Rīgas rajonā, kur nokļūšana ar autobusu ir 40 minūtes, ātrā palīdzība īpaši nesteidzās, bet ne jau par to ir šis stāsts... Stāsts ir par to, ka, es negribēdama lai vīrs piedalas dzemdībās, pats tās pieņēma!!!

Un nu jau mums ir mēnesītis!!! Tas mazais cilvēciņš dod tik lielu spēku pārvarēt visus dzīves kreņķus... Laikam Māte Marija bija līdzās un palīdzēja mums visiem trim. Laikam tāpēc man bija tā mirkļa sajūta, ka tieši tur ir jāiededz svecīte...