Logo: mans pēdējais blogs Topošo māmiņu klubiņā

Sveicieni māmiņām!

Pagājuši mani skaistie deviņi mēneši un esam sagaidījuši mūsu ģimenes otro atvasīti meitiņu LOTI. Divpadsmitajā martā plkst. 23.50 bija tas brīdis, kad meitiņa jau gulēja man uz vēdera.

Jau vairāk kā nedēļu  esam mājās no slimnīcas, apradušas ar jauno situāciju, kaut vēl joprojām liekas, ka lielā māsa ir nedabīgi liela. Es pati, jūtos pārsteidzoši labi, nogurums jau izgulēts, dzemdību sāpes jau aizmirstas (ja par tām nedomā =)) emocijas ir norimušās, viss kā iepriekš tikai nav vairs lielā vēdera priekšā, varu gulēt uz vēdera, uzvilkt pati sev zeķītes bez piepūles un nenogurstu vairs tik ātri.

Tikai kāda maza dvēselīte liek celties un apčubināt, tas mazais dunkātājs tagad guļ pats savā gultiņā un ir uzsācis savu lielo dzīves ceļu.

Lielā māsa Paula ar interesi vēro Loti, un mani apber ar neskaitāmiem jautājumiem- pa kurieni piedzima māsiņa, vai viņai un man sāpēja, kāpēc tik mazas rociņas u.t.t.

Vīriņš ir pārsteigts, ka šoreiz tas bija tik negaidīti ātri, ka pat satraukties nav paspējis =) Viņš man ir pats labākais ko varu vēlēties- rūpīgs, gādīgs, mīlošs, uzmanīgs... Tāds, lai man šobrīd, kad vēl esmu emocionāli nestabila, balstītu mani. Lielā buča viņam par to!

Tā diena – 12. Marts, neliecināja par to, ka jau vakarā būsim četratā J. Nakts bija mazliet savādāka nekā citas jo iepriekšēja jā dienā vīriņš plānoja braukt makšķerēt pie kaimiņiem igauņiem. Kopā ar vēl vienu tēti kam arī mājās paliek grūtniecīte (paredzētas dzemdības 20-25.03.) Brauciens izjuka jo viņi tajā dienā aizsteidzās uz slimnīcu.... Tajā brīdī arī mans vīriņš saprata, ka mierīgāk būs tad, ka paliks mājās. Vakarā nevarēju iemigt pie sevis domāju, ka tieši šobrīd kāda mamma bauda procesu... nāca prātā tās izjūtas kad Paula pieteicās.

Tā no rīta mēs kārtīgi izguļamies paēdam brokastis un dodamies līdzi tētim uz „bļitkošanu” tepat uz tuvāko ezeru. Kamēr tiek gaidīta pirmā zivtiņa mēs ar lielo māsu braucam ar ragavām pa mežu meklēt kādu kalniņu no kura tā drošāk varētu nobraukt. Pēc garākas staigāšanas sāku just spiedienu uz leju un muguras sāpes, šī sajūta ik pa laikam man parādījās pēdējās trīs dienas. Tā mums izvērtās veselīga pastaiga pa mežu. Saprazdami, ka šodien zivtiņas ir tādas neaktīvas un kājas arī sāk salt devāmies mājās. Sildījāmies pie karstas tējas krūzes un karsējām kājas siltā ūdenī. Kā brīvdienās pieņemts plānojam gatavot gardas vakariņas ar saldo- citrona krēmu.

Spiediens uz leju un diskomforta sajūta stāvot nemazinājās, apsēžoties kļuva vieglāk. Ap pulksten četriem, apmeklējot tualeti saprotu, ka ir nogājis gļotu korķis, pārliecināta par to nebiju tāpēc jautāju padomu meitenēm MK –sarunās. Vīriņš vēl jokoja, ka pa nakti nekur nebraukšot. :D Zvanīju arī dakterei ap pus septiņiem, jautāju vai tiešām tas, kas šobrīd notiek ar mani varētu būt, ka ir sācies dzemdību process. Vēl tajā brīdī nebiju pārliecināta, ka jau šonakt dosimies ceļā. Daktere apstiprināja, ka kontrakciju sāpes mēdz būt arī uz muguras pusi un sajūta, ka sāp mugura. Tā saku kontrolēt to sajūtu, kas velk muguru. Sāpes bija ik pa 10 minūtēm. Pa to lauku jau bija pagatavotas vakariņas, darbojoties pa virtuvi vairāk darbus uzticēju vīram jo pati vairs nespēju koncentrēties- parādījās satraukums. Tajā brīdī sapratu kāpēc iesaka sakārtot dzemdību somu līdz pēdējam sīkumam. Pamazām sāku salikt mantas vienkopus, kas vēl trūka dzemdību somas gatavībai. Vīriņu sūtīju uz veikalu pēc ūdens un šokolādes.

Sarunāju lielajai māsai auklīti, kas atnāks pa nakti pieskatīt kad dosimies ceļā. Par laimi meitiņa bija ļoti nogurusi un laicīgi aizmiga klausoties ik vakara pasaciņu. Pa to laiku sāpes jau kļuva manāmākas un biežākas. Plānojām mājās uzturēties līdz pēdējam brīdim, lai nav jāpavada garās stundas slimnīcā. Sāpes palika biežākas, bet neregulāras, ap pus vienpadsmitiem tās bija ik pa 5-3 minūtēm, nolēmām doties ceļā. Ceļš bija grūts un garš, nevarēju sameklēt ērtāko pozu. Skats uz aizmuguri un nobraukto ceļu, tupot uz ceļgaliem šķita vis ērtākais. Visu ceļu novēroju sāpju biežumu, kas bija jau ik pa 3 minūtēm un sāpe ilga 40-50 sekundēm. Iebraucot Cēsīs pulkstenis rādija jau 23.20 pārņēma patīkams satraukums jo tas tuvināja brīdim kad turēšu mazo uz rokām. No mašīnas līdz durvīm pa ceļam pārlaidām divas sāpes, pie sevis nodomāju cerēdama, ka grūtais ceļš mašīnā būs vainagojies un būsim gatavi grūtākajam. Drīz vien jau pretim nāca vecmāte, kas sagaidīja mūs. Novērtējot situāciju vecmāte atzina, ka nav ko ilgāk gaidīt, jo mazais ir gatavs nākt pasaulē. Piemitinot ka varēja piedzimt arī mašīnā.... Tā pavisam drīz iekārtojos uz galda un ar trešo –ceturto spiedienu mazā LOTE bija kopā ar mums. Jutu kā bērniņš virzījās pa dzemdību ceļiem, laiks bija īss un sāpes spēcīgas. Brīdis kad mazā jau gulēja man uz vēdera bija neaprakstāmas. Mazs, slapjš, zilgans kamoliņš raudāja man rokās... Vīra rokas glaudīja man galvu, mīļoja mani- viņš bija man blakus. Atbalsts no vīra puses ļoti palīdzēja, viena to nebūtu paveikusi. Nabassaites pārgriešanu uzticēja tētim =)).Pēc brīža meitiņu paņēma, lai apkoptu nosvērtu un nomērītu. Man atlika paveikt pēdējo darbiņu dzemdību zālē, un vecmātei arī, lai viss būtu skaisti.

TĀ 2011. GADA 12. MARTĀ PLKST. 23.50 PASAULĒ NĀCA MŪSU OTRĀ MEITIŅA LOTE (3544g, 53cm.)

Drīz vien mēs abas gulējām gultā, lai nogaršotu mammas pienu- tas izdevās lieliski! Tētim vēl ļāva pabūt ar mums jo drīz bija jādodas prom, visas ģimenes istabiņas bija aizņemtas. Atlikusī nakts daļa pagāja mierīgi izgulējāmies pēc labi padarīta darbiņa.

Mājās mūs palaida ceturtajā dienā. Meitiņa bija ņēmusies svarā, arī es jutos lieliski. Tās dienas slimnīcā man bija emocionāli smagas, asaras bira bez iemesla un katru reizi, kad mani mīļie atbrauca pie mums. Daktere mierināja ar to, ka hormoni ir nestabili, kā arī pastiprināta svīšana ir to iemesls (kāju pēdas visu laiku bija mitras).  Mājas sienas palīdzēšot nostāties visam savās vietās –tā arī bija =)!

Par Cēsu dzemdību nodaļu varu teikt tikai pašu to labāko, nevienā mirklī nejutu nelaipnību vai kādu aizskarošu piezīmi. Personāls bija laipns un atsaucīgs, vienmēr apvaicājās kā jūtamies, vai viss kārtībā, vai nav radušies jautājumi. Par to arī viņiem PALDIES! Vienīgais, ko gribētos papildināt ir ēdināšana. Bet par to parūpējos jau iepriekš un ja vēl ko kārojās atveda vīriņš. Zināju, ka manam organismam vajadzēs papildus devu.

 Sajūtas bija pavisam citas nekā, kad sagaidījām Paulu. Tagad varu atbildēt uz jautājumu, ko man uzdeva, kad piedzima Paula. Kādas bija dzemdības vai smagas?! Lote man dzima ātri un salīdzinoši viegli, pie Paulas bija ko papūlēties J. Varētu pat teikt tos neizprotamos vārdus baudīt dzemdības- izprast to kas notiek. Vecmāte teica, ka mēs bijām to pelnījuši- ātras un vieglas dzemdības!

Es esmu laimīga divu skaistu meitiņu mamma un mums ir brīnišķīgs tētis =))!

P.S.: par otru mammīti ko pieminēju –tā dienā kad aizbrauca uz slimnīcu izrādījās viltus trauksme. Tomēr par pārsteigumu mums visiem arī viņiem piedzima meitiņa tieši tajā pašā datumā J.  Mums viss notika reizē, bet par to atkal cits stāsts...

Ar šo noslēdzu savu blogu -Topošo māmiņu klubā.

LOGO