Jutu, ka jāklausa savai sirdsbalsij

Atceros pēdējo apmeklējumu pie vecmātes, pie kuras biju uzskaitē. Viņa jau bij cerējusi, ka būšu slimnīcā ar mazo uz rokām, bet nekā - es ievēlos pie viņas kabinetā:D Nostaigātas bija precīzi 40 nedēļas, pēc USG 41-42. Tā nu mani kārtējo reizi nosūtīja uz papildus analīzēm un norunājām nākamo tikšanos uz 2.maiju. Viņa nosmējās un teica : "Ceru ka pirmdien tu te nebūsi!"

Pienāca 30. aprīlis. No rīta pamodos ar dīvainām sāpēm. Sapratu, ka tās nav nekāds kontrakcijas, jo sāpēja nepārtraukti. Staigāju, nevienam neko neteicu. Pēc tam atkal sāka sāpēt - stundas 2 no vietas, es vēl mammai teicu - "Zini, k-kas nav riktīgi, laikam jābrauc" Mamma tik noteica, ja jau sāp, tad drīz sāksies, kad sāksies tad ar braukšot. Pēc neilga laiciņa atkal sāka sāpēt un mazais riktīgi sāka ārdīties un tad čušs, klusums. Piecēlu augšā draugu, teicu, lai ved uz slimnīcu mazajam tonīšus paklausīties. Ne vienā brīdi neteicu kas notiek, negribējās sacelt paniku. Saldū protams nebija neviens , kas to varētu izdarīt, tā nu braucām uz mājām pēc somām un uz Kuldīgu.

Kuldīgā pie uzņemšanas nu diez cik laipna vecmāte un ginekologs nebija. Kad teicu ka sāp nepārtraukti - noteica , ka tās tak kontrakcijas un ka sāpēšot vēl vairāk. Vēl salamāja , ka neesmu gājusi uz dzemdību sagatavošanas kursiem. Bet par laimi mazajam viss bija kārtībā. Nu un protams Dr. Kupelis bija vienkārši graujošs - sarakstīja med. kartē, ka man ir kašķis (man uz grūtniecības laiku sametās izsitumi, bet ne viņi niezēja, ne traucēja) , preeklampsija (lai gan bija teikai nedaudz paaugstināts asinsspiediens un tūska uz kājām) un sarakstīja man kalnu ar zālēm - Dopegyt pa 2.tab trīs reizes dienā, kašķa smēre, tad k-kas miedziņam, pret sāpēm un dzemdību ceļu mīkstināšanai. Uz ginekoloģijas nodaļas māsiņam biju šausmīgi nikna- kad prasīju ko man dod, kas tās par zālēm - regulāri atbildēja, lai prasu ārstiem. No tām zālēm mazais ārdījās vēl trakāk, nezinu ko man tur špricēja miedziņam, bet nekāds miedziņš man nenāca.

1.maijs atnāca cita daktere - ginekoloģe. Nolika uz tonīšiem, paskatījās med. kartē, nošokējās par to kas man tur sarakstīts. Paldies dievam man neko vairs nešpricēja.

2.maijs ienāk māsiņa atnes zāles, brokastis. Piecēlos - jūtu k-kas tek, mazais nekustās. Stress, ieskrēju WC skatos k-kas ne ta brūns . ne ta zaļš. Skrēju meklēt dakteri. Momentā uzlika uz toņiem - jā bija sliktāk. Tad uz krēsla - centās dabūt vaļā dzemdes kaklu, lai vismaz ūdeņus var nolaist. Skatījās kas tie par izdalījumiem- nebija ne ūdeņi, ne gļotu korķis. Plkst.11.00 iedeva nosūkāt tableti, no stresa pat neatceros kam viņa bija domāta. Aizveda uz pirmsdzemdību palātu. 12:00 iedeva otru un pārdūra ūdeņus.Tie bija zaļi. Centos sevi saņemt rokās, jo stress nenāca par labu ne man , ne mazajam. Es tieši biju pierunājusi mammu nebraukt mājās, bet atbraukt pie manis ciemos uz slimnīcu. Vecmātei prasīju vai pie manis varēs ienākt, pateica ka nē.

Tonīšus klausījās nepārtarukti. Pēc ūdeņu pārduršanas mazajam palika pavisam slikti. Nepagāja ne 15 min kad pie manis atskrēja vecmāte ar papīriem par ķeizaru un pateica ka draugs un mamma mani gaidīs no zāles. Tas bija tāds atvieglojums.

Ieveda zālē. Es nomierinājos, man pat palika interesanti:D Tad mani sagatavoja lika apgriezties uz sāniem, pievilkt kājas pie vēdera cik var, jālaiž narkoze. Turēja mani trīs māsiņas, bet es pat nejutu , ka man iešpricēja. Anesteziologs bija riktīgs jautrītis un visu to laiku, kamēr mazo ņēma ārā un tur visu tīrīja, ar mani runājās. Brīdī kad mazais bija ārā, tik dzirdu - "Kādi debesu zvani!:D" Es protams domāju ka mani āzē, jo gaidījām meitiņu:D

Tā nu 13:31 pasaulē nāca mūsu mazais mīļais dēliņš Reivens Evans 54cm garš, 4220 g smags.

To atkopšanās periodu gan es negribu atcerēties. Un to brīdi ka visi no manis aizbrauca ar nē. Tāpēc to nemaz nestāstīšu.

Visu grūtniecības laiku es jutu ka būs ķeizars, tāpēc nevienu brīd nebaidījos. Tajā dienā kad zvanīju mammai lūdzu, lai nebrauc prom, lai atbrauc ciemos iekšā bija nojauta ka k-kas notiks. Mamma dzīvo Alūksnē, mēs Saldū. Viņa vēl bija nikna par to , ka aizbrauks neredzējusi mazbērnu. Un re kā redzēja gan!!! Pirmā!!! Draugam mazuli iedeva rokās, viņš esot apraudājies un reizē nobijies...

Daktere teica ka ja es nebūtu atbraukusi, nebūtu klausījusi savai sirdsbalsij mazais diez vai būtu izdzīvojis dēļ skābekļa trūkuma un vecmāte noteica, kaut visiem sestais prāts strādātu tā kā man:)

Tagad mazajam jau ir pusgadiņš katru dienu viņš sagādā aizvien jaunus pārsteigumus - nu jau veļas, rāpo...Un es esmu laimīgākā mamma uz zemes:) Un es esmu ļoti pateicīga vecmātei  - Guntai Cepurītei, viņa bija super, super, super - draudzīga. atbalstoša...Un daktrerītei arī protams, vārdu gan diemžēl neatceros.

Tā nu mums gāja. Un tāpēc gribu teikt, visā tajā kas skar mūsu mazās dzīvībiņas - klausīsim savai sirdij  - ja jūti ka kaut kas nav kārtībā meklē kaut 10 speciālistus, kas apstiprinās ka viss ir ok!!!

Iesūti stāstu par savām dzemdībām!