03.06 09:30-14:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 41
TV3 raidījumā "Vīrietis uz paklāja" viesojas vīrietis, kurš, iespējams, sievietes pazīst labāk par viņām pašām – ginekologs Juris Vītols. Sarunā ar dakteri noskaidrosim, ko viņš domā par tēva piedalīšanos dzemdībās, kāpēc daudzi vecāki nekādi nevar tikt pie mazuļa un vai, palīdzot tikt pie bērniņa, dakteris jūtas kā šo bērnu tēvs, kā arī daudzus citus jautājumus.
* Domāju, ka vīrietis ginekologs daudz labāk var izjust sievieti un palīdzēt viņai vairāk, nekā šādā amatā esoša sieviete. Jo sieviete ginekologam vīrietim mēdz stāstīt vairāk.
* Šajā profesijā strādāju kopš 1967.gada un neteiktu, ka absolūti visas pacientes bijušas mierīgas un nesatraukušās, bez kaut kādām blakus domām. Taču, ko padarīsi - tā tas ir bijis, un tā tas būs. Nav jau dūmu bez uguns, un nevaru noliegt, ka ir bijuši dažādi gadījumi. Taču, ja es kaut ko par tiem stāstītu, tad pārkāptu savu principu - ka vīrietis par šīm lietām nerunā.
* Lai atbildētu uz jautājumu, vai esmu bijis klāt savu bērnu dzemdībās, vienmēr stāstu piemēru par Āfriku - kad tur sievietei tuvojas dzemdības, tiek uzbūvētas divas teltis. Vienā no teltīm atrodas dzemdētāja un bērna ķērēja, otrā - vīrs. Kad tiek dota zīme par dzemdību sākumu, vīrs skaļi kliedz. To es saprotu, jo, manuprāt, šāda vīra reakcija sievai dod gandarījumu un atbalstu; viņas sāpes psiholoģiski mazinās, un viss it kā ir kārtībā.Taču es palieku pie uzskata - vīram dzemdībās kāt nav jābūt!
* Tas, ko vīrs redz dzemdībās, var viņu padarīt par sievas gūstekni. Jo pēc tam sieva var teikt: man galu galā bija tik grūti un smagi, es pārcietu tādas mokas! Vai tad tu neredzēji?! Un tagad tu sev esi noskatījis to garkājaino...
* Ja vīrietis sievieti mīl un nevienu citu neredz, tad ir absolūti vienalga, kas ar sievieti noticis dzemdību brīdī. Taču, ja es būtu sieviete, es gan negribētu, ka vīrs mani redz šādā brīdī. Es viņa acīs gribētu būt stipra, izturīga, varoša, un - man vīra klātbūtne nav vajadzīga!
* Aborts - grūtniecības pārtraukšana - ir ļoti smaga morāles un ētikas problēma. Ir valstis, kur tie ir aizliegti, pie mums aborti ir atļauti, stingri reglamentējot, kādos gadījumos un līdz kuram grūtniecības laikam to drīkst darīt. Zinu, ka ir dakteri, kas atsakās to darīt, taču nekādi nesaprotu, kā ārsts var atteikties sievietei sniegt palīdzību viņai grūtā dzīves brīdī. Ja tu atsakies to darīt, tad vairs neesi ginekologs.
* Vai tad būs labāk, ja sieviete ies un dzers kaut kādus zāļu novārījumus, ko ieteikušas tantes, un pēc tam aizies viņā saulē ar aknu nepietiekamību? Vai kāds viņai palīdzēs pārtraukt to grūtniecību uz virtuves galda par kaut kādu naudu vai sliktākajā gadījumā "polšu"? Tas ir manā kompetencē, un tas ir mans pienākums - veikt abortu! Ja kāds atsakās to darīt, tad lai viņš noliek ieročus un iet pensijā vai studēt sabiedriskās attiecības.
* Cik bērniņiem nākt pasaulē esam palīdzējuši, neesmu skaitījis. Bet -vienu kārtīgu latviešu skolu mūsu laboratorijā pasaulē esam laiduši pavisam noteikti!
* Tajā ziņā, kurš vairāk vainojams pie neauglības un tā, ka ģimenē nav bērnu - vīrietis vai sieviete - attiecību pārsvars mainās, un arī pētījumu rezultāti ir dažādi. Bet mēs redzam ļoti daudz vīriešu ar novājinātu sēklu, un šī tendence diemžēl palielinās. Tam ir ļoti daudz dažādu iemeslu, sākot ar apkārtējās vides un pārtikas ietekmi.
* Zinu, ka ir dakteri, kuri pāra neauglības gadījumā dod padomu vienam no pāra mainīt partneri, taču es šādu rīcību uzskatu par neētisku. Tas man atgādina padomju laikus, kad daktere, kura uzskatīja, ka vīrs ir vainīgais, sievai deva padomu - mīļā, paņem arodbiedrības ceļazīmi un aizbrauc uz Krimu. Izārstēsies! Un sieva pēc kāda laika atbrauc ar bērniņu...
* Protams, gadās neveiksmes, un man to pārdzīvot ir ārkārtīgi grūti. Vajadzētu ātrāk to aizmirst, taču nevaru par to nedomāt. Reiz, kad mokoties staigāju pa slimnīcas gaiteni, man pienāca klāt vecāks kolēģis un teica: "Juri, klausies! Atceries, ka arī medicīnā ir statistika..." Tas it kā varētu būt mierinājums, taču jebkura neveiksme normālam ārstam ir liels pārdzīvojums.
TVNET
Foto: Ekrānšāviņš no TV3 video
Grūtniecības sākumā arī domāju, ka nevēlos, lai vīrs būtu klāt. Taču, laikam ejot, tomēr pārdomāju. Vīrs teica, ka būs tā, kā vēlos. Beigās teicu, ka tiešām gribu, lai esam abi kopā. Viņš ļoti daudz lasīja par grūtniecību un dzemdībām (es pat tik daudz nelasīju), stāstīja man, kas ar mazo notiek puncī katrā nedēļā. Vēlāk jau stāstīja kā notiks dzemdības, bija skatījies dzemdības youtubē. Kad gājām uz dzemdību sagatavošanas kursiem, viņam bija garlaicīgi, jo to visu viņš jau bija lasījis un zināja.
Dzemdībās bija klāt, lēja ūdeni uz lūpām, turēja mani, kad sāpes nāca un rezultātā pārgrieza nabassaiti. Nezinu, kā būtu, ja vīra klāt nebūtu bijis, bet viņa klātbūtne bija ļoti nepieciešama. Tagad mūsu attiecībās nekas nav mainījies - ne es viņam šķietu neiekārojamāka, ne viņam kāds psiholoģisks pārdzīvojums. Vīrs kā vīrs, vīrietis kā vīrietis un brīnišķīgs tētis, kas ļoti rūpējas par mazo un tā vien šķiet, ka par mani vairāk kā līdz grūtniecībai un dzemdībām. 😀
Man vīrs bija klāt dzemdībās līdz iztumšanas brīdim, kad sākās iztumšanas brīdis viņš izgāja laukā😉 Sanāca, ka izgāja uz neilgu laiku aptuveni uz 2 minūtēm. Durvis bija vaļā palikušas un viņš dzirdēja, kā dēls ieraudājās un nāca iekšā skatīties😉 Mēs bijām izrunājuši , ka būsim kopā. Vīrs teica, ka nebūs uz iztumšanas brīdi. Es arī nespiedu palikt. Tas , ka viņš bija pirmsdzemdību palātā ar mani mani nomierināja. Atmosfēra bija mierīga un es mazāk satraucos vīriņš man palīdzēja un ik pa laikam smīdināja. Jā man pat vēl humorizjūta nepzuda kaut arī uz beigām tomēr ļoti sāpēja. Protams, ka viņš man sāpes atvieglot nevarēja, bet uzskatu, ka roku paturēt un kopā ar mani paelpot nav nekas grūts fiziski. Ir grūti morāli un psiholoģiski. Tas , ka dzemdības man ilga tikai 3h un 42minūtes domāju ir izturāms 😃 Nezinu kā būs ar otrām dzemdībām , bet gan jau mēs vienosimies😀
Es uzskatu, ka nekas viens otram nav jāuzpiež katram ir tiesības izvēlēties un otram ir jāreiķinās ar otra viedokli un domām😉
njā... mums pat īsti nebija jādomā- vīrs pats bija ar mieru piedalīties.
un bija arī vajadzīgs. Pirmsdzemdību palātā tusējot bez viņa būtu bijis ļoti grūti. Padeva laicīgi trauku, kur pavemt, jo palika slikti. Citādi viss būtu uz grīdas 😃 Bija uzlikts aparāts, lai klausītos tonīšus un fiziski nebūtu paspējusi nekur aizdoties nodarītu to lietu neapskādējot visu apkārt... Masēja muguru, kas man ļoooti palīdzēja. Uz dzemdību galda nenormāli salu, palīdzēja uzlikt palagu, lai siltāk. padeva ūdeni.
Pēc dzemdībām viņš aiznesa uz palātu un pirmās stundas arī apkopa bērnu, jo pati nespēju piecelties.
Kam to visu prasītu, ja būtu viena?! Galu galā tas ir abu bērns, abi palīdzam viņam nākt pasaulē 😀
Mūsu abu bērnu dzemdībās piedalījās arī vīrs, pats pārgrieza nabassaiti un bija kā atbalsts dzemdības ar to, ka vnk bija blakus! Bet ir dažādi vīrieši un dažādas sievietes, līdz ar to viedokļi var atšķirties. Mana ginekoloģe arī teica, ka nevajagot vīram dzemdībās piedalīties, ka tas graujot vīrieša domas par sievieti. Amerikā jau pat vecākie bērni piedaloties dzemdībās, drīz jau arī līdz mums šī mode atnāks 😉
Tā kā visu laiku šaubījos par to vai vajag vai nevajag vīru klāt, tad nu situācija salika visus punktus uz i. VĪRS ļāva man izlemt, gribu vai negribu, jo lai nu kā sievietes izjūtas šādā brīdī ir svarīgākas. Sākumā domājām, ka vīrs nepiedalīsies pašā izstumšanas brīdī - lai ir klāt pirms tam un viss, bet kaut kā tā nesanāca... vissa notika tik plūstoši un galu galā vīrs bija klāt no Alīdz Z un īstenībā priecājos par to! jo tā pusstunda, ko pavadījām vienatnē ar tikko dzimušo mazulīti ir jauks piedzīvobjums mums visiem!
Man vīrs dzemdībās bija liels atbalsts un esmu priecīga ka viņš tur bija,arī kad mums būs otrs bērniņš,vīrs teica ka piedalīšoties 😀
es nevaru pat iedomāties citādi,ka vīra nebūtu blakus,tas man šķiet pašsaprotami,ka bija klāt,palīdzēja ar to vien,ka bija blakus.
Man dzemdībās vīrs bija milzīgs atbalsts, tāpēc priecājos,ka viņš tur bija!
Piekritu tam, ka viram dzemdibas nav jabut