Dzemdības ar nosaukumu - „Vai tev neviens nav teicis, ka sievietes ir stiprais dzimums?”

Mūsu lielais notikums notika 2010.gada 14.augustā. Tā kā gaidīju savu pirmdzimto, tad par to kādas būs dzemdības tikai sapņoju. Tā kā pirms tam sev pateicu, nelasīšu nevienu dzemdību stāstu, lai nesadomātos, to arī piepildīju un gaidīju kādas tad būs manas īpašās un neatkārtojamās dzemdības.

Bija 2010.gada 14.augusta (sestdienas) agrs rīts, kad tētis zvanīja un teica, ka mēs varētu atbraukt palīgā norakt agros kartupeļus. Tad nu ap 9 bijām laukos Ikšķilē. Tā kā es ar savu lielo vēderu palocīties nevarēju, vienkārši staigāju un skatījos, kā citi stādā... man iepatikās. Tā kā manam vīrietim mašīnas tiesības nav gan uz Ikšķili, gan atpakaļ braucu es. Tad nu ap 13 bija norakti kartupeļi un mēs posāmies atpakaļ uz Rīgu. Atbraucot mājās uz nāca liela vēlme pamīlēties ar vīrieti, ko arī izdarījām. Kaut nevienu brīdi grūtniecības laikā sev to nebijām lieguši. Tad nu protams biju sagurusi un aizgāju nosnausties.

Pa 17 piecēlos no diendusas un iekšēji bija kāds neliels satraukums, par ko pateicu vīrietim. Tā kā nākamās diena vakarā vīrietim bija jābrauc uz darbu, vīrietis teica, ka viņam būtu drošāk, ja pirms viņš aizbrauc mēs aizbrauku uz slimnīcu pārbaudīties.

Tad nu sēdāmies mašīnā un devāmies uz Rīgas Dzemdību namu. Tā kā nebija ne sāpes ne kas cits, vienkārši iekšēji bija kāda jocīga sajūta. Aizbraucot protams, lai tiktu uz apskati tika sarakstīti vesela kaudze papīru, kas bija nepieciešami. Tad nu lēnām pārģērbos. Tā kā vīrietis parasti ir tikai vienu dienu nedēļā mājās, tad kursus nebijām izgājuši un vīrietis aizbrauca mājās, gaidīt zvanu (kuru tā arī nesagaidīja), kad jābrauc pakaļ.

Tad nu beidzot 18 mani uzveda uz pirmsdzemdību palātu un lika gaidīt, kad atbrīvosies daktere, kas mani varēs apskatīt. Beidzot pēc stundu ilgas gaidīšanas 19.00 atnāca daktere un mēs devāmies uz procedūru telpu pārbaudīties. Kur sākās manas īpašās, jautrās un neatkārtojamās dzemdības, ko novēlu ik vienai.

Kad bijām procedūru telpā daktere pajautāja, vai man nebūs iebildumu, ka dzemdībās piedalīsies praktikanti. Un ko atbildēju: „Jo vairāk cilvēku jo jautrāk.” Uz ko daktere un praktikanti pasmaidīja. Tad nu daktere praktikantam lika pārbaudīt, vai dzemdei ir atvērums. Un pēc tam to pašu izdarīja daktere. Tad nu jautāju: ” Nu tad es drīkstu doties mājās?” Uz ko daktere atbildēja: „Drīksti doties uz dzemdību zāli dzemdēt.” Protams, man nesaprašana, jo man taču nekas nesāp. Tad daktere pateica: „Tev tak jau 9 cm atvērums.” Tad nu ar dakteri vienojāmies, ka tomēr pārdursim ūdeņus, kas notika 19.30. Tad aizgāju atpakaļ uz pirmsdzemdību palātu, kur gaidīju parādāmies sāpes. Vecmāte uzliekot klausīties tonīšus tik noteica, pie pirmajām dzemdībām tad tikai uz 22 dzemdēsim un teica, ka ies dzert tēju.

Pēc 10 min gar palātu iet māsiņa apstājas paskatījās un kaut kur aizskrien. Atnāk daktere, paskatās un tikai saka „Nu jāiet savādāk nepaspēsim līdz dzemdību zālei.” Pa šīm desmit minūtēm man bija 3 sāpes, kuras nezinu vai vispār var nosaukt par sāpēm. Kad gājām uz dzemdību zāli vecāmāte tik visu laiku skandināja „Vēl nespied vēl ne.”

Aizgājām lēnām tikām uz dzemdību zāli, kur pulkstenis rādija 19.45-19.50, jo tā kā brilles bija jānovelk tik tālu pulksteni īsti nesaredzēju. Tiku uz galda un pēc 3 min vecmāte teica: „Tagad vai spiest.” Tā kā ilgi biju trenējusi pārlieku spiedu ar vēderpresi. Tad nu daktere praktikantam-puisim lika mani pie sāpēs spiest atpakaļ pie galda.

Tad nu pēc trim spiedieniem 20.14 mazais Lauris bija klāt. Un tad no praktikanta skanēja vārdi: „Nedomāju, ka sievietes var būt tik spēcīgas, jo es taču ar visu spēku tevi spiedu atpakaļ pie galda.” Par ko visi pasmējās un daktere teica praktikantam: „Vai tev neviens nav teicis, ka sievietes ir stiprais dzimums?” Protams arī par to pasmējāmies. Bet tā sajūta, kad mazais siltais kunkulītis ir tev uz vēdera ir neatkārtojam.

Tādas nu bija manas jautrās, neatkārtojamās un brīnišķīgās dzemdības.

Iesūti arī Tu savu dzemdību stāstu!