Vai tu MĪLI savu bērnu?

Mīlestība - tā ir viena no galvenajām cilvēciskajām vajadzībām. Katram no mums, neatkarīgi no vecuma ir nepieciešama sajūta, ka esam mīlēti, saprasti, vajadzīgi. Bet bērns bez mīlestībav vispār nevar normāli attīstīties un augt. 

Un tas, kā bērns sevi uztvers dzīves laikā, kādas veidosies viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, viņa pašvērtējums, lielākajā mērā ir atkarīgs no tā, cik ļoti tika apmierinātas viņa vajadzības pēc mīlestības bērnībā. 

Prasme mīlēt

Kāpēc vecāku mīlestība ir tik svarīga? Maziņš bērniņš vēl neko nezina par sevi, viņš redz un uztver sevi tādu, kādu redzam viņu mēs, tuvākie. Trīs gadu vecumā mazais pirmo reizi uzsver savu "ES", un katru reizi, kad vēršamies pie bērna, - ar vārdiem, intonāciju, žestiem, skatienu, reizēm pat ar klusēšanu, - mēs viņam pavēstām kaut ko jaunu par viņu pašu. No mīlestības, sapratnes raidītām zīmēm bērnā veidojas sajūta, ka viņš ir labs, savukārt, no nosodījuma, neapmierinātības, kritikas - bērnā dzimst izpratne, kas līdzinās šai: "ar mani kaut kas nav tā, kā vajag", "es esmu slikts". 

Sodu bērns uztver kā paziņojumu "Tu esi slikts!", kritiku - "Tu nevari!", neuzmanību - "Man tev nav laika, tu man neesi vajadzīgs", vai pat "Es tevi nemīlu". Rūpējoties par bērna drošību, audzinot viņu, rūpējoties par panākumiem mācībās, jā, un galu galā arī tajā, lai viņš izaugtu par liamīgu cilvēku, bērniem ir jāsaprot, ka jāpievērš uzmanība tam, KO un KĀ viņi saka savam bērnam. Jo mazāks bērniņš, jo spēcīgāka ir informācijas ietekme, ko viņš iegūst no mums, tāpēc mazi bērni visu uztver burtiski, un tonis, kādā kaut ko pasākām, reizēm viņiem ir svarīgāks par sakāmā jēgu. 

Bērni uztver un sajūt jebkuru mūsu mīlestības izpausmi, uzmanību viņi ļoti ciena. Viņi visu laiku salīdzina: "Tētis uzdāvināja puķīti - mamma priecājas, es uzdāvināju - priecājās mazāk. Tēti mamma mīl vairāk, nekā mani", "Vecmāmiņa izlēja tēju, mamma teica - nekas, es tūlīt satīrīšu, es izlēju - mani sarāja, nosauca par neuzmanīgu."

Bērnie ir nepieciešami ārējie mūsu mīlestības "signāli", tās demonstrācija. Pozitīva attieksme pret sevi, pašpietiekamība - tas ir pamatas cilvēka psiholoģiskajai veselībai, tāpēc bērns pastāvīgi meklē mūsu mīlestību, cīnās par to, meklē tai apstiprinājumu, kā arī meklē apstiprinājumu tam, ka viņš ir labs un mīļš. 

Tam visam apliecinājumu nevar būt par daudz. 

Nežēlojiet laiku, lai teiktu bērnam daudz mīļu vārdu :"Man ar tevi ir labi", "Es priecājos tevi redzēt", "Es pēc tevis sailgojos",  "Cik labi, ka tu mums esi", "Es tā priecājos, ka šo dienu pavadām kopā". Neaizmirstiet apskaut bērnu, samīļot, pieskarties viņam. Amerikāņu ģimenes psihoterapeits Virdžīnija Satīra rekomendē apskaut bērnu vairākas reizes deinā, sakot, ka četri apskāvieni nepieciešami katram cilvēkam tīri izdzīvošanai,  bet labai pašsajūtai, vajadzīgi vismaz 8 apskāvieni dienā. 

Bērniem ir nepieciešamība  - uzņemt mūsu mīlestību: trīsgadīgs bērns bieži vien vienkārši pienāk pie mammas, piespiežas viņai pie ceļiem, ielien klēpī un pēc tam atkal iet rotaļāties, pētīt pasauli. Un viņam nav bail, viņš jūtas mierīgi, jo ir pārliecināts: mamma ir tepat tuvumā, viņa mani mīl un var pasargāt. 

Prasme audzināt

Jābūt ir ļoti uzmanīgiem arī pielietojot tādus audzināšanas līdzekļus (dažiem, diemžēl, tie ir vienīgie audzināšanas līdzekļi) kā apbalvojums un sods. Audzināšana - tā nav dresūra un vecāki eksistē ne tāpēc, lai ierādītu bērniem noteiktus refleksus. 

Pirms audzināšanas, kritizēšanas, sodīšanas par kādu rīcību, kas mums nepatīk, jāiemācās pieņemt savu bērnu. Kad mamma saka meitai: "Ja tu būsi laba meitene, es tevi mīlēšu",  - tas ir jau nosacījums. Bet jāmīl ir BEZ NOSACĪJUMIEM, mīlestība nav "graudā vai naudā". Lai bērnam nodrošinātu labvēlīgu psiholoģisko vidi, viņam ir nepieciešama pārliecība, ka mūsu mīlestībai nav nekādu nosacījumu. 

Mēs bērnus mīlam nevis par kaut ko, bet vienkārši tāpēc, ka VIŅI MUMS IR!

Tikai, kad bērnam ir sajūta, pārliecība, ka viņu mīl, ka viņš ir labs, tikai tad viņš var pilnvērtīgi attīstīties, droši iepazīt pasauli, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, apgūt jaunas iemaņas. 

Pārliecība par mīlestību, par tās esamību savā dzīvē, aizsardzības sajūta ir daudz svarīgāka mazulim, kā, piemēram, jaunas rotaļlietas un skaists apģērbs. 

Prasme kritizēt

Kritizēšanu un aizrādījumus bērni visbiežāk uztver kā vērtējumu: "Es esmu slikts, mani nemīl". Dažkārt pat paši apdomīgākie vecāki nepamana redzamu kaitējumu savos vārdos, ko viņi velta mazajam cilvēciņam. Kā lai bērnam kaut ko iemāca, ja nenorāda uz kļūdām, nekritizē?

Kritizēt drīkst, bet ar īpašu piesardzību. Pirmkārt, nav vērts aizrādīt par katru kļūdu. Ja jums kāds teiktu "Tu ne tā pildspalvu turi, lapa jāpagriež citādāk, piestum tuvāk krēslu, saule nemēdz būt tādās krāsās" utt., jūs vēl gribēsiet kaut ko zīmēt?

Otrkārt, kļūdas labāk ir apspriest nevis tajā mirklī, kad bērns ir aizrāvies ar kaut ko, bet vēlāk, mierīgā atmosfērā un tieši apspriešanas formā, nevis kategoriski norādot uz kļūdām. Un pats galvenais - aizrādījumi jāizsaka uz kopējā pozitīvā mirkļa fona. 

Pat pilnīgā krāsu jūklī var atrast skaistumu un paslavēt bērnu, viņam ir vajadzīga nevis kritika, bet saprotošs skatītājs un klausītājs. 

Pat reizēs, kad kritika ir vajadzīga, svarīgi ir tajā ieraudzīt kaut ko pozitīvu, ir nepieciešami konstruktīvi vārdi. Tas nozīmē, ka ir vērts bērnam teikt, kādu rīcību no viņa gaidījāt, bet nav vērts rāt viņu par to, kā viņš patiesībā ir uzvedies. Pirmajā gadījumā bērns sapratīs, kā viņam būtu jāuzvedas. Otrajā gadījumā viņš dzirdēs tikai to, ka kaut ko ne tā ir izdarījis. Piemēram, "Nezīmē uz grīdas!", labāk būtu aizrādīt - "Lūdzu, zīmē tikai uz papīra. Tagad jānotīra krāsu no grīdas." 

Vēl ļoti svarīgi ir nejaukt bērna personību ar viņa uzvedību. Ir liela starpība starp: "Tu nesakārtoji rotaļlietas!" un "Tu esi nekārtīgs!" 

Ko NEDRĪKST teikt bērnam

"Es tevi nemīlu". Neko citu - tikai bailes šī frāze izsauc bērnā. Sekas - bērns var noslēgties sevī, viņš nekļūs pārliecināts par saviem spēkiem, un pazemināsies viņa pašvērtējums. 

"Ja neklausīsi, es tevi nemīlēšu". Bērns sāk uztvert mīlestību tikai kā apbalvojumu par labu uzvedību. "Tu  - man, es - tev". 

"Tu paliksi viens" Nereti vecāki, kad mazulis neklausa, nevēlas apģērbties, saka, ka viņi aizies prom un bērns paliks viens. Bērns to uztver tā: "Es nevienam neesmu vajadzīgs, mani nemīl". 

"Kam tu esi vajadzīgs..". Gadās, ka bērns no kaut kā baidās (kaut vai, piemēram, no izdomātas raganas) un vecāki viņam pasaka, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, lai viņu nomierinātu. Sekas var būt tādas, ka viņi bērnam liek domāt - es esmu neinteresants, slikts, stulbs, un tik ļoti, ka pat raganai neesmu vajadzīgs..

"Tu esi slikts!". Ja vecāki bieži bērnam saka, ka viņš ir riebīgs, slikts, skaudīgs, nepaklausīgs, netīrīgs, slinks, galu galā viņš tam sāk ticēt un attiecīgi arī uzvedas. Jākritizē ir nevis bērns, bet viņa rīcība, sakot, nevis "tu esi slikts", bet "tu slikti izrīkojies", lai mazais saprot un jūt, ka notikušais nav bijis nekas labs, bet viņš pats tik un tā ir labs, jo vairāk taču tā nedarīs. 

"Paskat, kā Edgars - labs puisītis, bet tu - sliņķis!". Salīdzināšana ar citiem bērniem, pašiem bērniem ir ļoti sāpīga, viņi izjūt greizsirdību uz to, ar kuru viņus salīdzina, kā arī - viņi sāk šaubīties par vecāku mīlestību pret viņiem. JO - vai tiešām mamma un tētis viņu tik ļoti mīl, ja ar kādu citu salīdzina? 

"Dari, ko gribi, man vienalga". Ja bērns šo dzirdēs bieži, viņā veidosies sajūta, ka viņš nevienam nav vajadzīgs. Lai arī cik ļoti jūs būtu aizņemti, jums ir jāvelta laiku savam bērnam, ja viņš kaut ko jums jautā. Uz jautājumiem IR JĀATBILD!

"Paņemšu sev citu bērniņu". Patiesībā šausmīgi vārdi - "es esmu tik slikts, ka mani var apmainīt pret citu". 

"Tu man neesi vajadzīgs", "Tu man esi apnicis", "Tu mani esi nomocījis", "Apriebies!", "Prom no manām acīm!", "Lai es tevi tagad neredzētu un nedzirdētu!". Bērni vecumā līdz 6 gadiem saprot daudz vairāk kā mums šķiet. Viss, ko māmiņa saka, viņas balss mazuli ievaino, trāpot tieši viņa sirsniņā pat, ja viņš nespēj jums par to pastāstīt. 

Psiholoģe Ludmila Paškeviča