Seši mēneši jeb puse no gada. Daudz vai maz?!
Laikam jau viss atkarīgs no tā, par ko ir runa.
Jau sešus mēnešus esmu mamma, jo tieši tik ilgi esmu kopā ar savu dēliņu. Savu "pasaules" gala bērniņu, jo 21 decembrī, kamēr visa pasaule gaidīja pasaules galu, man tas bija jaunas dzīves sākums. Šie seši mēneši ir bijuši emociju pārpilni – pirmā tikšanās, pirmais acu skatiens, pirmais smaids ..... Jā, arī pirmais kliedziens – Pasaule, esmu ieradies! Tik daudz visa kā pirmā. Arī dusmas par nezināšanu, nevarēšanu, asaras.
Tikai sešus mēnešus esmu mamma, jo kas gan ir seši mēneši pret visu dzīvi? Saka, ka pirmajā dzīves gadā bērni apgūst visvairāk. To pašu var teikt par vecākiem, jo neviena skola taču nemāca mūs par tādiem kļūt.
Jau sešus mēnešus mana dzīve ir mainījusies par 360 grādiem. Lietas, kuras reiz likās pašsaprotamas un svarīgas nu kļuvušas otršķirīgas, to vietā ir nākušas jaunas lietas, par kuru esamību zināju vien no draudzeņu nostāstiem vai filmām. Rūpes par mazuli nu piepilda dienu par 100% un reizēm pat nemani kā tā pagājusi.
Tikai seši mēneši, bet mazais cilvēks ir kļuvis svarīgs ne tikai kilogramu ziņā. Vēlme izzināt pasauli, apgūt jaunas prasmes ir kā dzinulis arī man, pilnveidoties, kļūt labākai. Jo bērnam taču nepieciešama zinoša mamma. Ir dienas, kad gribas paveikt TIK daudz, bet diena ir tik gara cik ir.
Jau sešus mēnešus rīti man sākas ar smaidu, lai gan zinu, ka ne vienmēr diena būs viegla. Ir dienas, kuras ir vieglas, kā maigs vasaras vējiņš. Bet ir arī smagās dienas, kad vienīgais glābiņš ir vakars un spilvens. Bet tajā pat laikā, nemaz nespēju iedomāties, kāds būtu šis pusgads, ja nebūtu mans dēliņš. Saka, ka Dieviņš bērnus mums dod lai mēs mācītos dzīvot pa īstam. Tad nu es baudu šo „īsto” dzīvi.
Tikai seši mēneši, bet mazais ir katrā manā šūnā, un kā gan citādi, ja kopā ir pavadīti 9+6 mēneši. Interesanti, ka naktī redzot sapņus tajos vienmēr ir jūtama mana dēliņa klātbūtne. Lai cik trakas lietas sapnī nenotiktu, es vienmēr atceros par to ka nu esmu mamma. Interesanti! Droši viena, ka psihologiem te būtu ko pakomentēt. J
Jau, bet varbūt tikai sešus mēnešus mana dzīve ir sadalīta pirms un tagad. Atceros to mirkli, kad pirmo reizi rokās paņēmu savu dēliņu un mani pārņēma dīvaina sajūta. Likās, ka viss, kas noticis iepriekš ir noticis iepriekšējā dzīvē un ne ar mani. Bija sajūta, ka visu šo laiku uz savu dzīvi esmu skatījusies no malas, bet īstā dzīve sākas tikai tagad.
Jau, bet varbūt tikai pusi no gada es zinu ko nozīmē beznosacījumu mīlestība. Kad tu mīli tikai tāpēc, ka kāds ir šajā pasaulē un tevi mīl tikai tāpēc vien, ka tu esi.
Kristīne
Pilnīgi piekrītu par tām "Jau vai tikai" sajūtām 😀
Un skatīšanos no malas 😃
Dažos brīžos es iedomājos un nesaprotu, ko es darīju pirms mazā?! Laikam jau, ka neko, peldēju pa straumi, bez īpašas jēgas!
Toties tagad dzīve ir ieguvusi lielāku jēgu- iet, darīt, censties, lai mazajam būtu pēc iespējas labāka ģimene un dzīves apstākļi 😀
Forši būt mammai!
P.S.
Lāča bildes burvīgas 😀)