Rainers arī ēda mammas pienu

Labvakar!

Kādā jaukā 2013. gada oktobra dienā grūtniecības testā ieraudzīju divas svītriņas. Pirmās emocijas - šoks..... Pēc šoka momenta sapratu, ka man un draugam (tagad vīram) būs mazulis. Krūtīs smaguma sajūta un jūtīgums man bija regulāri pāris dienas pirms mēnešreizēm. Kad uzzināju, ka gaidu mazuli, secināju, ka sajūtas krūtīs ir mazliet citādākas kā pirms mēnešreizēm. Tās bija smagākas kā jebkad. Tas turpinājās, šķiet, visus 9 mēnešus. Ja nemaldos, bija 7. grūtniecības mēnesis, kad krūtīs  parādījās pirmpiens. Biju priecīga, jo tas liecināja par to, ka krūtis zīdīšanai ir gatavas un piens būs. Es neapmeklēju speciālas krūtszīdīšanas nodarbības, galvenokārt, informāciju ieguvu internetā. Ļoti daudz lasīju tieši MK rakstus. 

Tad uzzinaju, ka mazais palaidnis čuč tūpļa guļā, kas noteica to, ka viņš pasaulē ieradīsies ķeizargrieziena operācija rezultātā. Tad es mazliet satraucos, ka pēc tās varētu arī nebūt piena, bet palasot informāciju, sapratu, ka satraukumam nav pamata. Zināju un sevi nosakņoju uz to, ka pien būs - tā tam ir jābūt un viss.

Kad mazais Rainers bija ieradies šajā pasaulē, uzreiz tika likts pie krūts. Sākumā bija grūti gan viņam, gan man. Atnāca daktere un, redzot, ka viņam ir grūti, viņu uz 10 minūtēm kaut kur aiznesa. Izrādījās, ka grūtības zīst puisēnam sagādāj augļūdens šķidrums mazajā deguntiņā un mutītē. Un tad sākās mūsu īpašā krūtszīdīšanas pieredze un mūsu intimitātes brīži kopā diviem vien. Tikai domāju par to, lai ir piens. Dzēru "Rūķīšu" māmiņu tēju, kas dikti palīdzēja. Slimnīcā ļoti palīdzēja saruna ar krūtszīdīšanas speciālisti, kā turēt mazo, kā sekot līdz, lai mazais pareizi satver krūtsgalu, kā izvairītie no liekas gaisa ierīšanas. Viņa pastāstīja arī par piena sastrēgumiem un kā šādās situācijās rīkoties. Tas bija ļoti noderīgi un nomierinoši man. Vēl esot slimnīcā. speciāliste mūs pāris reizes apciemoja, lai apskatītos kā mums abiem ier. Viss bija labi, varējām doties mājās!

Mājās mums problēmu ar barošanos nebija. Ar piena bankas veidošanu es neaizrāvos, jo nebija vajadzības. Tas tika darīts tikai vienu reizi, kad ar vīru apmeklējām Positivus festivāla vienu dienu. Raineru atstājām pie vīra māsas (tad viņam bija gandrīz 2 mēneši). Pēc tam piens lija pāri visām malām. Nolēmu, ka vair ar piena atslaukšanu nenodarbošos. Man nebija arī speciāla baoršanas krūštura, izmantoju krūšturus bez metāla stieplēm, kuri nebija sintētiski. Ļoti noderēja mazgājamie un vienreizlietojamie krūštura ieliktnīši. Rainers vienā ēdienreizē izēda vienu krūti tukšu un no otras pusīti. Tad bija jāatcera pie kuras krūts mazais kuru reizi jāliek. Viņā bija liela izēdājs un pēc 3 mēnešu barošanas sapratu, ka kaut kas nav labi. Pie krūts gribēja ik pa 30 minūtēm. Mans piens bija liess, tas bija, bet Rainers no tā nepaēda. 3,5 mēnešos sāku mazo piebarot ar Aptamil maisījumu. 4 mēnešu vecumā Rainers jau visu nakti nogulēja un bija apmierināts ar dzīvi. Paēdis mazulis, laimīgs mazulis. Arī mamma bija priecīga, jo varēja izgulēties. Es nebūt nepārdzīvoju par to, ka Rainers mammas pienu ēda tik mazu laiciņu. Mums ir ļoti cieša emocionāla  saikne par spīti tam, ka es viņu nebaroju vismaz līdz gada vecumam. Viņš ātri pievērsās pieaugušo ēdienam.

Tā nu beidzās mana krūtszīdīšana. Iztiku bez barošnas krūšturiem, piena banku veidot nebija nepieciešamības un arī piena sastrēgumi man gāja secen.

Bet mirkļus, kurus mans mazais dēliņš pavadīja man tik ļoti cieši blakus, es nekad neaizmirsīšu.

Jauku vakaru vēlot,

Ilvija.

P.S. Titulbildē Raineram 8 dienas!