Pirmais papildēdiens 4 mēnešos

Aizvedot meitiņu pie ārsta uz 4 mēnešu vizīti, izrādījās, ka mēneša laikā ir “uzēsti” vien 300 grami, kas, protams, ir par maz. Meituks ir krūtsbērns, piena gana. Piedzima gan ļoti smaga (4,598 kg.), varbūt arī tāpēc neliela pauzīte svara kāpumam, – lai ap gada vecumu ir tāda pati kā vienaudži. Turklāt viņa ļoti aktīvi veļas.
Lai nu kā, secinājums ir viens – ar pieniņu vien nepietiek. Tobrīd jutos sarūgtināta un vīlusies. Vīlusies sevī. Kā tas var būt, ka nepietiek? Biju izsapņojusi, ka manai meitiņai būs tā sauktā “ekskluzīvā barošana”, un par papildēdienu sāksim domāt tikai ap 6 mēnešu vecumu. Bija tāda sajūta, it kā es viņai atņemtu to, kas viņai pienākas. Turklāt viņa liekas vēl tik maziņa… Vai viņa vispār ir spējīga pārstrādāt cieto barību?
Pārgājusi mājās, runāju ar abām vecmammām. Kā viena, tā otra mani uzmundrināja, sakot, ka tas ārstes ieteiktais kartupelītis un ķirbītis nav nekas slikts. Lai es nebaidos un droši dodot. Turklāt mana mamma pateica tos zelta vārdus, kurus man tik ļoti vajadzēja dzirdēt:” Tu neuztraucies, tavu pieniņu tas kartupelītis neaizstās, tas tikai nāks klāt. Tu viņu barosi tāpat, kā baroji līdz šim.”
Sacīts, darīts! Pāris dienas tomēr vēl nogaidu – saņemos. Tā kā paši vakar vakariņās vārījām kartupeļus, nolēmām, ka ir laiks arī viņai nogaršot latvieša “otro maizīti”. Kamēr kartupelis vārījās, atslaucu nedaudz pieniņa un saspaidīju visu kopā. Spaidīju ilgi un cītīgi, lai nepaliek ne mazākais kunkulītis.
Ievuks tika iestutēts spilvenā, mamma ar telefonu rokā iemūžināja svinīgo mirkli, kamēr tētis lepni deva nogaršot pirmo kumosu. Un…ēd! Ieviņa ēda mazu kumosu pēc kumosa, kamēr tā tējkarote tika izēsta! Sēdēju un skatījos, kā tāds mazs bebuks stumj savos mīlīgajos vaidziņos kartupeļu biezputru! Un kāds lepnums – mana meitiņa jau tik liela! Pēkšņi pazuda jebkādas šaubas, kauns vai vainas sajūta, - Ieva man uzsmaidīja kartupeļainu smaidu. :)
Šovakar mana pārliecība par to, ka papildēdiena laiks tik tiešām ir pienācis, tikai stiprinājās. Tiklīdz meitiņa bija iekārtota ēšanai un es viņas priekšā noliku šķīvi, viņa sāka kustināt lūpiņas un bāzt mutītē dūrītes. Tiklīdz tuvināju karoti mutei, mazā mutīte plaši pavērās. Tas likās tik neticami! :)
Jā, man likās, ka 4 mēnešu vecumā zīdainītis nav gatavs papildēdienam. Taču es kļūdījos – mana meitiņa ēd. Un beidzot es vairs nejūtos tā, it kā es viņai ko liegtu.