Pirmā pastaiga ar diviem berniem:zīdaini un divgadīgo dēlu.

Jā esmu jau divu bērnu māmiņa gandrīz mēnesi, lai varētu teikt ka pilns mēnesis ir nedaudz jāuzgaida! Kad gaidīju otro dēliņu, pie sevīm bieži domāju: kā būs? Kādas būs pastaigas? Un kā es vispār iziešu ar diviem bērniem pastaigāties? Vai Emīls(vecākais dēls)mani vispār klausīs un kā uzvedīsies, jo vienmēr ka gājām pastaigā, ta skrēja kur deguns rāda un bija tāda sajūta ka luksofori neeksistē un mašīnas nebrauc. Protams ka šie jautājumi nebija tikai par pastaigu, bet arī par mājas darbiem kas jāizdara, un vispār Kā būs ar diviem bērniem? Bet tagad par tēmu. Pirmās 7dienas pastaigāties negājām, jo mazajam jāpierod pie mājas un jaunajiem apstākļiem, un laukā arī bija ļoti karsts. 8 dienā izgājām ārā, jo nākamā diena sanāca ka esam visu dienu laukā, jo braucām dēlu pieregistrēt. Nākamā dienā gājām pastaigā uz neilgu laiku, lai mazais pierod. Emīlam tas bij ļoti grūts laiks, jo vienmēr ir gatavs laukā būt kaut visu dienu. Bet, lai Emīls nejustos atstumts, vienmēr kad gājām nest ārā miskasti, vai uz veikalu, vai izkarināt, lai izžūst drēbes ņēmām viņu līdz. Nāca jau nākamās dienas bijām laukā ilgāk. Pirmās līdz mazā 14 dienām mēs negājām laukā trijatā, bet gan četratā, jo pie manis pirmās 14 dienas bija mana māsa, kas kamēr es ar Kristapu bijām slimnīcā pieskatija Emīlu,jo vīrs gāja uz darbu.Un pēc tam vēl man palīdzēja mājas darbus izdarīt, jo Kristaps tāpat kā Emīls pasaulē nāca ar keizargrieziena palīdzību. Kad māsa aizbrauca uz mājām, tad jau mums sākās pastaigas trijatā un man uztraukums: kā nu būs, bet esmu secinājusi ka pa velti uztraucos. Kopš mums ir šīs pastaigas Emīls ir kļuvis paklausīgāks: nāk man pie rokas vai turās pie ratiem.Ja mums iepriekš nesanāca garas pastaigas, tad tagad varam apiet tādu varenu apli, nevis tikai apkārt mājai. Ja Emīls grib iet viens, tad viņš nāk man blakus, kamēr gaidīju Kristapu un sākās laiks kad man bija grūti Emīlu ilgi panest opā, tad es atradu labu palīgu tā teikšu, kas palīdz Emīlam iet pašam, tā ir mašīna, ko piesēju ar strikīti un viņš velk līdz.Un teikšu- ja tās darbojas Emīls iet un lepni stumj, no trepēm un uz smuki noceļ ,uzceļ mašīnīti,lai nesaplēstu, lai nebutu lieli trokšņi, kas traucē kaimiņiem.Nevaru ar teikt ka uzvedība pastaigas laikā ir uz visiem 100 paklausīgs, reizēm ir niki un stiki, bet ir manāmi paklausīgāks palicis. Kristaps kad pastaigāties ejam uzvedas ļoti labi, smaida un viņam patīk braukt ar ratiem. Tagad secinu: ejot pastaigāties jūtos ļoti labi. Ja ir nogurums, vai galvas sāpes, tad svaigs gaiss palīdz. Un tas ka man ir divi berni nenozīme ka tagad sedēšu mājas es vai virs ar vienu bērnu, kamēr ar otru kāds no abiem iet pastaigā, nebūt ne: eju laukā ar abiem reizē un nebeidzu priecāties ka tagad esmu divu bērnu mamma. Ratus palīdz nonest vīrs, es ņemu bērnus, jo pec ķeizara ir bail ratus nest. Kā jus izejat lauka ar diviem mazajiem un vairāk ? Vai izmantojat kādus palīglīdzekļus, lai vecākais bērns ietu pats?Un kādas jums sajūtas ejot laukā ar saviem bērniem? Jauku skaistu un pilnu piedzīvojumu sestdienu vēlot Saulite21.