No krūts uz mazuļa punci :)

Ir interesanti, kad sieviete paliek stāvoklī un ir gaidībās, apkārtējie, neskatoties uz to vai viņi paši ir vecāki vai nav nekad ar to saskārušies, Tevī saskata staigājošu dzemdi (diezgan skarbi, bet tā ir), bet pēc tam, kad Tu jau esi sagaidījusi savu tik ļoti gaidīto brīnumu, Tu kļūsti tikai par piena cisternu. Sajūta, ka vairs nav nekādu hobiju, interešu. Nepatīk filmas, nelasi grāmatas, nevari apmeklēt pasākumus un nedod dievs pacelt kaut ko smagāku par cukura paciņu. Galvenais jautājums- krūti ēd?! Ja Tu mazliet no tā norobežojies, tad tas tiek nodēvēts par grūtnieces (šis šausmīgais vārds) untumu un hormoniem.

Kad man septembrī daktere apstiprināja, ka es gaidu mazuli, jau tajā pašā brīdī es noskaņojos, ka ļoti gribu barot savu mazulīti ar krūti. Tas bija kā klikšķis- es gribu pati barot savu bērnu. Tas pilnīgi ieciklējās manī. Pat nezinu kāpēc, jo iepriekš es par kaut ko tādu vispār nekad nebiju domājusi un te pēkšņi. Tajā brīdī mana apmātība man šķita pilnīgi normāla un pašsaprotama nemaz neiedziļinoties savā lielajā vēlmē un no kurienes man tāda uzradusies.

Laiks ritēja, mazais puncī auga un, protams, arī krūtis pieņēmās apmēros. Sāpēja nenormāli. Tākā man cikla laikā nekad nekādu izmaiņu krūtīs nebija, tad pirmo reizi mūžā man sāpēja un pampa krūtis. Un tad parādījās arī pirmpiens... un mana pirmā kļūda...

Es nebiju no tām, kas savu gaidāmo mazuli afišēja. Tas bija intīms notikums un par to pateicu tikai saviem tuvākajiem. Draudzene ieteica atrast domu biedrus. Nezinu vai šeit to var afišēt, bet pēc viņas ieteikuma portālā calis.lv piereģistrējos un sāku pētīt, ko tad tur tādu var runāt. Man par lielu pārsteigumu tiešām ļoti noderīga informācija. Atradu arī grupiņu ar meitenēm, kam arī bija paredzēta tikšanās ar saviem mazajiem maijā. Respektīvi plus mīnus, visām vienāds laiks. Visas visu stāsta un tādas, kā es, kas vispār nekad nav pat turējusi zīdaini rokās, var pasmelties informāciju un mierinājumu. Tā pat arī padalījos ar faktu, ka man veidojas pirmpiens un es viņu (!!!!) slaucu. Jā, jā, tieši tā... Es viņu slaucu, lai nesmērē drēbes. Uz manu izdarību momentā noreaģēja citas ar pieredzi, ka to nekādā gadījumā nedrīkst darīt. Ka saraujās dzemde un tas vispār var veicināt priekšlaicīgu mazuļa ierašanos. Tajā brīdī biju šokā un nobijusies un sapratu, ka es vispār neko nezinu. Grupiņa kļuva par ikdienu un drīz jau visas viena otrai ļoti juta it visā līdzi un guva atbalstu. Tagad varu nomierināt, mēs bijām, laikam 27 un citām bija pirmpiens sākumā, pazuda pēc tam. Citām bija pa vidu. Citām uz gaidību beigām. Citām vispār nebija. Bet pilnīgi visas (tagad gan dažas ir atsijājušās un esam 17) baro savus mazuļus pašas. Visām ir pieniņš un viss ir kārtībā. Protams, iegādājos krūšturu ielikņus. Problēma atrisināta.
Uz beigām jau paliek pavisam smagas, neērtas un visi krūšturi niez un kasās un vēl karsti. Turklāt vēl paši gali sausi ar visu Bepantena smēri. Gribēdama iegūt maksimālu info pieteicos uz jauno māmiņu kursiem Stradiņos. Drīzāk iespraucos. Grupiņa jau bija pilna. Ideja manī parādījās pēdējā brīdī un sarunāju ar pasniedzēju, ka maija sākums man ir pēdējā iespēja, jo jūnija sākumā man jau šīs zināšanas vajadzēs pielietot. Par Vecmāti, kas mums pasniedza biju sajūsmā. Viņa tik kodolīgi pasniedza un vienkārši izstāstīja. Ka viss ir galvā. Piena neesamības problēma sākās galvā. Viņa, protams, parādīja un stāstīja to visu dziļāk, bet es saīsinu un izceļu galveno domu. Vēl vairāk mēģinu sevi noskaņot, ka, lai kas arī notiktu- esi mierīga. Viss ir ok, viss ir atrisināms. Tev vajag, lai mazā ēd, tas ir Tav mērķis un pārējais ir pārvarams.
Laimīgā diena. Pareizāk sakot nakts. Meitiņa pēc 16h darba ierodās pie mums 1:46. Un jau pirmajā mirklī, kad ir pagulējusi man uz punča grib pupu. Vecmāte parādīja kā pareizi visu darīt un tā lieta aiziet. Mazā ēd. Jādod otrs pups. Ar vīra palīdzību mazo man pieliek pie otra pupa un es kkā mēģinu atkārtot pati Vecmātes norādes un, jā, it kā ēd. Sēžu, laimīga skatos. Taču, kā izrādās, es biju nepareizi iedevusi pupu. Nevis ‘’iegrūdusi’’ viņai to galu, bet tā akurāti iedevusi. Rezultāts- izskatījās, ka man ir 2 gali. Mazā sūca pašu oreolu (tā laikam saucās) nevis galu. Vecmāte atkārtoja vēlreiz, ka pups ir pašai ‘’jāiegrūž’’ mazulim mutē, lai viņa visu viņu aptver, savādāk staigāšu zilumiem. Ar mazo dodamies uz palātu. Mazā čuč, man tas tik ap rītu izdodās. Ap 8 pamostamies. Ienāk Vecmāte mūs apraudzīt. Jāpabaro mazulis. To es piesakos patstāvīgi izdarīt. Taču atkal izdomāju riteni no jauna un ļauju mazajai pašai paņemt pupu, kā viņai ērtāk. Pēc trešās barošanas man tā sāpēja gali. Es jau biju līdz asarām. Atcerējos, ka daudzas slavēla kaut kādu lanolīna smēri. Zvanu vīram, saku, lai nopērk. Mazā diezgan niķīga. Tik žēli raud. Protams, viņai ir jāaprod ar šo pasauli. Mēģinot barot 4. reizi esmu līdz asarām, jo sāp. Mazā arī pēc barošanas žēli raud. Tad seko gājiens pie bērnu māsām, kas viņu apčubina, nomaina pampi, ko es vēroju kā 8. pasaules brīnumu. Pie māsām meitiņa paliek mierīga. Pēc tam jau atkal sāk raudāt. Tikmēr Vecmātei izstāstu savu bēdu par krūtīm. Kad es pasaku, ka dodu, kā mazajai ērtāk- tikai galu, Vecmāte izbrīnās:’’Trākā, tas taču ir šausmīgi sāpīgi!  Kā ar nazi pa nerviem!’’ Tas bija ļoti precīzi pateikts. Eju atpakaļ pie mazās un nu jau beidzot baroju, kā man saka nevis izdomāju kaut ko pa savam. Sāpīgi ir, jo gali jau jēli, bet vieglāk. Mazā lielāko daļu nakti noraud. Atkal vedu pie māsiņām un tur man pasaka, ka mazā ir nokritusies svarā. Es pārsteigta, kā tad tā, man taču ir piens, baroju jau pareizi... Uz ko man dakterīte saka- atneziet man pudeli ar 20ml piena. Tagad! Es aizeju uz palātu pie mazās, stāstu vīram, ka mazā nokritusies vairāk kā drīkstot un tagad jānes piens, laikam jau kā pierādījums. Ņemu pudeli, sāku slaukt- 5 piles un viss. Es ar mocībām pieslaucu pudelītes dibenu, kur nu vēl 20ml... Mans bērns visu šo laiku bija badā. Nomierinos, aizskaitu līdz desmit un eju pie māsām ar savu pudelīti, kura 10 piles... Dakterīte neko nekritizē, bet mierīgi paņem manu pudelīti un pielej tur maisījumu un nosaka, ka man ik pēc 3h jānāk pēc tā. Loģiski, ka man iekšēji ir pārdzīvojums. Ja nu es pieradinu mazo pie pudeles un pēc tam ar savu pupu varēšu iet 3 mājas tālāk. Pa ceļam satieku Vecmāti, izstāstu savu bēdu. Viņa man mierina, lai neuztraucos, jo piens veidojas apmēram 3 dienu laikā. Galvenais, lai sākumā dodu katru pupu 15 min, bet pēc tam balvā pudelīti! Tas mani nomierināja un tā arī daru. Bērns paliek mierīgs. Ātri iemieg. Šādā veidā arī turpinu barot. Jau kā pantiņš- actiņas (piedzimstot mums bija mazliet iekaisušas actiņas, tās bija jāskalo), pampis, pups, pudelīte, atraudziņa. Tā lieta aizgāja. Mazajai pēdējā barošana sanāca 23 vakarā. Viņa man nogulēja līdz pus 7 rītā. Pabaroju- atkal čučēja. Tik mierīga. Pēdējā dienā es jau mēģināju paslaukt- piens jau tecēja vairāk. 20ml es nesavāktu, bet tas, ka jau kaut kas tecēja mierināja. Pēc tam jau, pēc barošanas mierīgi varēju atslaukt 60ml. Taču tās vēl nav stāsta beigas... Atbraukusi mājās, laimīga bez gala. Priecājos par mazo, mācījos. Taču dēļ šuvēm īsti vēl nekur negāju ārā. Grūti bija. Laikam kādu nedēļu es sēdēju mājās. Tad nu pirmā diena, kad es iešu uz veikalu. Teciņus lēnītēm eju. Pacilātā noskaņojumā, kā zelta retrīvers, kas dabūn izskrieties. Izstaigāju lielāku līkumiņu. Atnākusi mājās, laimīga. Pēc kāda brītiņa saprotu, ka man ir drebuļi un sāp galva. Man nekad nesāp galva, tkai, kad ir temperatūra. Mājās ir nenormāli karsti, bet es salstu. Uzvelku vilnas zeķes, 2 džemperus- man salst. Izmēru temperatūru- 39... Brīnišķīgi, tieši to es vēlējos, tas man trūka!!! Domāju, ko darīt? Vai drīkst barot bērnu? Es meitu neaplipināšu? Atrodu internetā Stradiņu dienakts ārstu tālruni, zvanu un stāstu savu bēdu- man ir temperatūra, kā man izolēt bērnu, lai es viņu neaplkipinu, ko drīkst, ko nedrīkst. Es biju pārsteigta, kad man prasīja:’’Jums krūtis izēd? Pens daudz?’’ Es atbildu:’’Piens man ir vairāk kā vajag, neizēd visu’’ Daktere man saka:’’Tas dēļ krūtīm, kad piens par daudz un bērns neizēd. Piena sastrēgumi. Pašai jāatslauc.’’ Es tiešām biju pārsteigta. Iekšā tomēr vēl nemiers. Ja nu es slima un tagad došu tādu pienu meitiņai. Aij, uzzvanīšu pediatrei. Arī pediatre saka to pašu. Es nomierinos. Laiks barot mazo. Izmasēju krūtis, kurās tiešām pilns ar tādiem kā bumbuļiem, Dodu mazajai tās 15 minūtes katru. Mazā paēd, saldi iemieg. Es saprotu, ka viss man pilns vienalga. Eju uz vannas istabu atslaukt. Žēl, ka es nebiju informēta par piena bankām. Visu to lērumu es noslaucu izlietnē. 2 reizes šādi atslaucu un temperatūra jau nokrītas uz 37,6. Nākamajā dienā jau vispār viss bija kārtībā. Piebildīšu, ka maisījumu es nedevu jau otrajā dienā atbraucot mājās. Pediatre bija visītē pie manis un pēc visa spriežot deva man atļauju maisījumu vairs nedot. Man savs pieniņš bija pietiekami. Biežāk pamasējot un mazliet atslaucot sastrēgums vairs nebija bijis. Mazā ēd labi, svarā ņemās. Ko gan katrai mammai vajag- ēd labi, aug labi, kakā labi, daudz guļam, daudz smaidam, mazliet raudam.
Bet ir jājautā un jārunā viss. Pat nenozīmīgākās lietas. Ir labi būt tādās grupās, kur smelties padomu, atbalstu. Tas viss ir ļoti pozitīvi un vēl izrunājoties grupā, ikdienā varēsiet mierīgi runāt par citām lietām. Negribēsiet visu laiku stāstīt par savām gaidību un mazuļu lietām. Būs iekšējais miers :) #Krūts-ēdināšana