Mūsu zīdīšanas pieredze

Ceru, ka šis pieredzes stāsts noderēs kādai mammai, kurai klājas līdzīgi kā ir klājies man ar manu meitiņu. Iespējams, ka tas dos iedrošinājumu, ja liekas, ka grūtāk vairs nevar būt. Kā jau raksta nosaukumā minēts- tēma par zīdīšanu.

Kad gatavojos kļūt par māmiņu savai pirmajai meitiņai, man bija skaidrs , ka barošu pati savu bērniņu. Visu laiku galvā sev skaitīju rindiņas:"Krūtis paredzētas, lai barotu mazuli, citas sievietes to spēj, tātad arī es to spēju!" Runāju ar savu mazulīti, ka būs jāsadarbojas, jo labāka uztura par mammas pienu nav. Grūtniecības laikā krūtis piebrieda, kļuva tumšākas areolas. Vienvārdu sakot, krūtis gatavojās. Bet pamanīju, ka viena krūts gatavojas vairāk nekā otra. Tā kļuva daudz lielāka par otru. Nepievērsu vērību, jo ārsts teica, ka tā mēdz gadīties. Tad nu turpināju gaidīt ar nepacietību savu mazo. Nekā krūtis nesagatavoju, vienkārši ļāvu visam ritēt dabiski. Daudz izglītojos, lasīju literatūru par zīdīšanu gan latviski, gan angliski. Uz speciāliem sagatavošanas kursiem par zīdīšanu nesanāca aizbraukt. Taču tagad tikai saprotu, ka vajadzēja. Tas būtu varbūt palīdzējis iedvest mieru daudzās mūsu situācijās.

Mazulīte piedzima pilnīgi normālās, pat samērā vieglās dzemdībās. Vecmāte turpat dzemdību zālē pielika mazulīti pie krūts un viņa sāka pareizi un sparīgi zīst. Visā informācijas gūzmā biju palaidusi garām faktu, ka piens parādās 3.-4.dienā. Arī mana mamma teica, ka piens jau pirms dzemdībām tek, vismaz viņai tā bija. Jau gluži satraucos, jo ar pirkstiem spiežot, nevarēju izspiest ne pili. Ārsti mierināja, teica, ka būšot piens. Vajag tik likt mazuli pie krūts un piens atnāks. Un tik tiešām... kad braucām mājās, piena pilnas krūtis. Slimnīcā mazulis bija tik sparīgi zīdis, ka krūšu gali sāpēja ka traks un kreveles arī neizpalika. Katra zīdīšanas reize likās kā mocības. Bet galvā sev atgādināju, ka tas pāries. 

Jau slimnīcā pamanīju, ka viena krūts ļoti atšķiras no otras. Viena ir cieta un liela, otra mīksta, mīksta un drusku lielāka nekā pirms grūtniecības. Pirmajās dienās tas neradīja problēmas, bet, kad atnāca piens, tad no mīkstās krūts mazulis paēst nevarēja. Vienmēr bija vēl izsalcis. Manī bija ļoti lielas bailes, vai esošajā situācijā spēšu pilnībā pabarot savu meitiņu. Uzreiz varu teikt, ka VAR. Ar laiku tā arī bija, ka pilnā krūts ražoja pienu par abām krūtīm. Piens vēl palika pāri un pietika piena bankai. Tā kā ir pilnīgi reālu barot ekskluzīvi arī ar vienu krūti. 

Atgriežoties pie pirmajām nedēļām... Mazulis pie krūts visu laiku. Mana vīzija par to, ka mazulis laimīgs pazīž krūti un aizmieg līdz nākošajai reizei izplēnēja gaisā. Mana meitiņa negulēja pa dienu, tikai pasnauda, pārējo laiku raudāja un prasījās pie krūts. Sajūta, ka krūtis tukšas, nav piena, gali sāp, un mazais raud, jo visu laiku grib zīst. Tad vēl piena sastrēgums ar temperatūru un sarkaniem plankumiem uz pilnās krūts. Pirmajos 2 mēnešos sajūta bija tāda, ka ķermenī ir TIKAI krūtis. Visu dienu tikai barošana un vēl nežēlīgas sāpes uzsākot katru ēdienreizi. Dažbrīd biju tuvu izmisumam, nezināju, vai tā ir norma vai kaut kas nav kārtībā. Zīdīšanas konsultante teica, ka tā varot būt, mazulis grib mammu. Uz to paļāvos un atgādināju sev, ka būs labi. Sāpes pāries. Pārgāja pēc precīzi 2 mēnešiem. Dienā, kad bija 2 mēnešu ārsta vizīte, nokrita pēdējā krevele. Tajā brīdī arī piens sāka ražoties ar pārpalikumu un biju bezgala laimīga, jo likās, ka visas grūtības pārvarētas.  Bet tad sākās citas...

Meitiņa sāka interesēties par pasauli un jebkas cits kļuva interesantāks par ēšanu. Sākās nemiers pie krūts, raušanās prom, galvas grozīšana, pat kliegšana. Ļoti pārdzīvoju, domāju, ka mazā atsakās no krūts. Divtik grūti bija, jo piena ļoti daudz. Krūts visu laiku pilna, cieta sāpīga, bet kā lieku meitiņu pie krūts, tā kārtējā vilšanās. Piena pumpis šajā laikā bija neaizvietojams palīgs. Kad nevarēju izturēt, slaucu ārā. Dažreiz pa dienu starp ēdienreizēm bija pat 6 stundas. Tas manī raisīja izmisumu, jo zinu, ka 3 mēnešu vecam mazulim tas ir par ilgu. Sāku novērot, ka mazule vislabāk ņem krūti, kad nāk miegs vai jau ir aizmigusi. Betm tā kā viņa man nebija liela gulētāja, tad pa dienu arī bija lieli pārtraukumi starp ēdienreizēm. Paļāvos uz to, ka galējā izsalkumā paprasīs ēst. Izmantoju naktis, lai barotu. Tad krūti ņēma bez pretošanās. Šis bija grūts laiks.. bija periodi, kad domāju:"Viss, vairs nevaru, došu pudeli." Bet tas neizdevās, jo meitiņa kategoriski neņēma arī pudeli.  Saņēmos, nodomāju, ka būs arī labāk. Arī šis kaiks pāries. Turpināju zīdīt naktīs, pa dienu kā sanāca. Stress bija milzīgs, jo satraucos par meitiņas svaru, bet tas visu laiku nāca klāt. Pirmajos 2 mēnešos pa 900 gr mēnesī, kritiskajā laikā, robežās no 600-400 gramiem kā nu kuru mēnesi. Šādi dzīvojāmies līdz 4,5 mēnešiem, kad daktere teica: "Viss, jāsāk piebarot!"  Paklausīju, iedevu biezputru pēc ārsta ieteikuma. Bija par agru. Sākās caureja, kas vilkās 3 nedēļu garumā tikai jo tās vienas reizes. 

Likās, ka sliktāk vairs nevar būt, tā jau reti ēd un tad vēl pēc katras ēdienreizes viss iznāk ārā. Stress milzīgs, atkal likās, ka vairs nevaru. Bet bija jāsaņemas, jo pudeli iedot neiespējami. Saņēmos, pamazām izstrādājām stingru ēšanas režīmu, kas bija pakārtots snaudas reizēm. Pa dienu 4-5 reizes, naktī 2-3 reizes. Dzīvojām pa māju un ēdām. Bija grūti, bet sapratu, ka savādāk nevar. Rezultāti bija. Pa 500 gramiem klāt katru turpmāko mēnesi līdz pat 8.mēnesim.  Nebija viegli, jo bija sajūta, ka esam iesprostotas mājās, ja bija kāda neatliekama lieta, tad tikai viss tika pakārtots ēšanai, mājās bija jābūt pilnīgam klusumam zīdīšanas laikā, lai nekas nenovērstu uzmanību. 

Pēc 6.mēneša ārsta apmeklējuma visi bija apmierināti ar paveikto, bet tagad gan sākām piebarot. Bet mazā bija tik izvēlīga, ka citu ēdienu tikpat kā neēda. Tā nu mūsu striktais režīms darbojas vēl šobrīd,kad esam izaugušas jau līdz 8,5 mēnešiem. Mācamies ēst citu ēdienu, bet nelabprāt, krūts joprojām kā pamatēdiens. 

Ir bijusi mums pamatīga cīņa. Abām bijis jāmācās. Man zīdīt, meitukam ēst un gribēt krūti. Mums izdevās, tagad esmu sagaidījusi, ka meitiņa beidzot pati grib krūti, ne tikai miegā, bet arī nomodā. Barošu ar krūti tik ilgi, cik vien mana meitiņa to pati vēlēsies. 

Tikai tagad pēdējās pāris nedēļas abas harmoniski izbaudām kopā būšanas brīžus. Nezinu, kas būs tālāk, bet ceru, ka beidzot būs mierīgi.

Esmu ļoti priecīga, ja kādai mammai noderēja šis garais raksts. Viegli nav ar mūsu ķipariem, bet rezultāts ir gana jauks.

Cieņā, Lindas mamma