Mūsu ne - ikdiena ar slingu

Nekad neesmu bijusi slingošanas fane un diez vai par tādu jebkad kļūšu. Bet tās dažas reizes, kad mazuli ielieku mei-tai slingā un kopā "izejam ielās" ir īpašas.

Mei- tai slingu mums iedeva izmēģināšanai. Gaidot mazuli, apcerēju, cik jauki nēsāšos apkārt ar sev piesietu mazuli, darīsim visas ikdienas lietas kopā, mazā tur dzīvosies, gulēs, varbūt pat ēdīs. Jā.. Nē. Meitai piedzimstot to vienkārši neizjutu kā savu lietu. Kad apritēja 4 mēneši - pamēģinājām. Pirmās reizes bija super neveikla tirināšanās mājās pie spoguļa, neapmierināts bērns, neapmierināta es. Un tad vēl TAS gadalaiks. Vispār nevar saprast kā ģērbties, jaka mammai ar bēbi slingā man šķiet pārāk dārga - ja to nelietoju ikdienā. Pienāca pavasaris.. Arī tāds - nekāds. Bet tieši pagājušo nedēļ man uznāca TĀ sajūta - ir jāiziet ar mazuli slingā. Ieliku plānajā kombinezonā, savu silto, milzīgo vesti pāri mums abām, pa virsu vēl savu pufaiku, ka pretvēja bortus no malām. Aizgājām uz tuvīno veikaliņu. Mazā ar lielām actiņām, kā pogas, skatījās apkārt. Pēkšņi veikalā visi tik mīļi. Palaida rindā, pārdevēja sakrāmēja pirkumus maisiņā. Cik patīkami! Līdzīgā gājienā devamies citu vakaru. Pa ceļam mazā aizmiga, bija jau krēslains. Riņķoju līganā gaitā par kvartālu un nedaudz sajutos atkal kā grūtniece. Un neaprakstāmi mīļa sajūta, jūtot mierīgo, slito elpiņu sev uz kakla. Tik daudzi garām gājēji uzsmaida, ar tādu siltu skatienu skatās, kā nēsāju mazuli. Laikam jau mamma ar sev piespiestu mazuli izstaro ko īpašu, nekā vienkārši stumdot ratus. Ar ratiem es un mazulis esam divas, autonomas vienības. 

Bet šis, Lielās Piektdienas vakars bija pavisam īpašs. Ap septiņiem, kad mazā sāka īgņoties, sapakoju mūs un izgājām ārā, kamēr vēl ārā ir rozīgas saules gaismas pielieta krēsla. Centrs tik kluss. Runājos ar mazo. Gājām vienkārši pa mūsu ielu, kuras galā ir baznīca. Pamanīju, ka durvis ir vaļā un nolēmu mazajai parādīt, kas ir aiz tām. Pa durvju stikla ailām redzēju, ka altāra priekšā ir koris. Koncerts "Lux Aeterna". Kautrīgi lūkojāmies pa lodziņu, līdz kāda baznīcas kalpotāja mūs ieaicināja iekšā. Iegājām. Pārņēma liels saviļņojums. Miers, ar kādu mazulīte vērās visapkārt. Garīgā mūzika. Mums blakus vēl viena mamma ar mazuli somā un otru pie rokas. Tāds... Lielās piektdienas vakars. 

Kā jau sākumā minēju, slings diezin vai kļūs par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, jo ar ratiem jūtos drošāk, stabilāk un savā ziņā - ērtāk, tomēr, ik pa laikam noteikti, noteikti dosimies skaistā, kopīgā slinga piedzīvojumā. 

Kas ir tava pirmā izvēle? Mazuļa pārvadāšana ratos vai slingā?

[attēls: http://blog.oschaslings.com/2015/10/]