Mazulīša miegs. Pieredze

Es te tā guļu blakus savai pelītei un domāju par miegu. Par bērniņu un miegu, par mammīti un miegu.. Pārlasīju visu mēnešu ierakstus, lai atsauktu atmiņā cik dažādi miedziņi ir mūsu pieredzē, un nolēmu uzrakstīt. Izvēlējos labāko laiku rakstīšanai - Miķeļpelītes diendusiņu! (Rakstot telefonā un guļot blakus, jo citādi miedziņš būs, maksimums, 10 minūtes!)

Pēdējā laikā vairākas mammas apkārt ir absolūtā mambijā (patenta tiesības šim vārdu salikumam, kas veidojas apvienojoties mammai un zombijam, pieder Agnesei!) un man viņu tik ļoti žēl, nu tā pa īstam un tā, ka sirsniņā iesmeldzas, jo es zinu kā tas ir (tā vismaz man liekas!) un man pat citreiz šķiet, ka man sevis nebija tik žēl (neaizmirsīsim manu 8 gadu garumā krāto negulēto naksniņu pieredzi (kolokviji, sesijas, dežūras .. )) :)! Un bija tik labi, kad mammu čatiņā atradās bēdu māsas un katru rītu drīkstēja pačīkstēt un dzirdēt tos svarīgos - "nabadzīte" un "turies" nevis "pati jau gribēji bērnu, domāji, ka visu laiku gulēs!?"

Es gribu, lai atverot šo rakstu par miedziņu,  katra mamma - gan tikko dzimuša bērniņa, gan viengadnieka, gūst labumu jeb var izlasīt mūsu pieredzi attiecīgajā vecumā, tāpēc plānoju ik pa laikam papildināt šeit rakstīto un, neskatoties uz to, ka Miķeļpelītei šobrīd ir 8 mēneši, sarakstīt arī visu līdz šim piedzīvoto :)

MIEDZIŅŠ SLIMNĪCĀ

Šis laiks manā atmiņā ir kā tādā migliņā, tādā laimes migliņā, eiforijā! Es pat neatceros cik ilgi gulējām pēc lielā notikuma, noteikti ne ilgas stundas, jo palātā bijām ap 10iem un skaidri atceros, ka ap 14iem sāku gaidīt atpakaļ tēti! Jau drīz vien Miķelis sāka gulēt man blakus, nevis savā portatīvajā gultiņā, jo cēlās diezgan bieži un baidījos, ka nesadzirdēšu! Tas bija tik fantastiski! Mazā mutīte, kas tik ilgi mēģina dabūt pāris piles vissvarīgākā šķidruma no pupiņa un mazās actiņas, kas labprāt aizveras, kad tētis tur rokās.. Un tad nāca nakts, kad actiņas vērās ciet reti, mutīte visu laiku dziedāja vai ēda.. Es kā tādā fabrikā gāju uz riņķi - pampers, ēst, lūdzu paguļam, pampers, ēst, pieveram acis.. Tā kā bijām divvietīgajā palātā, tad papildus raizes sagādāja tas, vai Miķelis nepamodinās otru bērniņu, tāpēc nēsāju uz rokām, devu pupiņu, mēģināju iekāpt gultā, kas jau tā bija sarežģīti, kur nu vēl ar trausla miedziņa pārņemtu bēbīti! Es skatījos pulkstenī un gaidīju pieklājīgu laiku, kad vīrs drīkstētu ierasties! Pa dienu jau gāja labāk, arī es pagulēju un dzīve kļuva rožaināka, līdz atkal klāt bija vakars un atkal es biju fabrikā, kur nav ļauts aizvērt acis, bet ir labi jādara savs darbiņš! Man pat sāka likties, ka kaut kas nav labi, kāpēc visas grāmatas raksta, ka jaundzimušais guļ 20 stundas? Jau pavēlā vakara stundā sirds un kaklā asaru kamolītis bija tik pilns, ka ņēmu puiku, ņēmu gultiņu un braucām pie bērnu māsām, kur nespēju pabeigt jautājumu - asaru kamols izkrita jau pie pirmā vārda .. jā, tā es tur stāvēju ar savas dzīves lielāko veikumu rokās un raudāju! Māsiņas nomierināja, ka viss ir kārtībā un lai mēs ejam čučēt, lai es pa ceļam ieejot pie vecmātes un paņemot ko nomierinošu - kā tad! Es taču esmu stipra, man neko nevajag! Nākamajā dienā ciemojās vīra mamma un jau ienākot palātā, savā līdzjūtīgākajā balsī teica - meitenīt manu! Cik tu slikti izskaties! :) Un viss .. mans kamols vairs nespēja turēties rāmjos un es raudāju, raudāju, raudāju .. un, patiesībā, izjutu BAIGO atvieglojumu! Kamēr mēģināju pagulēt, dzirdēju kā vīramāte jautā tētim - vai viņa visu laiku raud? Vai viņa ir nomākta? Saprotams, ka mērķējot uz pēcdzemdību depresiju! Tajā dienā man nāca smiekli, bet, patiesībā, paldies viņai par to, ka iedziļinājās, ka rūpēja, ka zina tādu lietu un sargā tuvākos! Nē, tas nebija tas lielais bubulis, par laimi. Manuprāt, tās bija sakrājušās sajūtas, kuras es nemācēju palaist laukā no sevis laicīgi, bet krāju, izliekoties stiprāka kā esmu! Dienas beigās es jau vairs nezināju kāpēc raudu, tā vienkārši gribējās un seja tāpat bija tik ļoti pleķaina, ka ko tur vairs! Labā ziņa, ka mans mazais dēliņš demonstrēja omītei varena gulētāja prasmes! Izdevās sarunāt, ka tētis ar mums varēs palikt šo nakti, jo blakus esošo mammīti izrakstīja, bet mūs nē, lai gan bija jau 3. diena, bet svars vēl labi nenāca klāt (par ko es, saprotams, nobirdināju atsevišķu asaru jūru!). Nakti nodežūrējām uz maiņām (cik labi, ka arī tētis dabūja zināt par ko es te pinkšķu jau divas dienas :)) un jau nākamajā dienā mums deva zaļo gaismu mājupceļam!

Ziniet, kas bija pats jocīgakais - es nevienā brīdī nejutos nogurusi, es nedusmojos, es, protams, gribēju gulēt, bet tas nebija tā, ka nepārvarami krīt acis ciet, galīgi nē! Principā, es biju konans! Un man tikko pieskrēja pilnas acis ar asarām atceroties tās grūtās, bet tik, tik, tik fantastiskās dienas ar tikko dzimušu, tik mīļu, tik neaizsargātu, tik ļoti manu bērniņu! Atceros kā skatījos uz viņu un domās teicu - es zinu, Miķelīti, ka tev nav vieglāk, tu vispār nesaproti kas notiek un kas būs! Tāpēc es te esmu un katru minūtīti turēšu tevi rokās, ja tā mums abiem būs drošāk!

1. MĒNESIS

Pirmo nakti mājās Miķeļpelīte nogulēja 6 stundas! Pēc pāris negulētām naktīm slimnīcā tas bija kaifs! Uztvērām to kā mājienu, ka te ir forši