Mazliet par miedziņu

   Kad Kevins vēl bija puncī, jau tad es aizdomājos, nez kāds gulētājs viņš būs, jo apkārt tik daudz draudzeņu, kurām piedzimuši mazie, bet katrs tik savādāks gulētājs. Vienai dēls jau kopš dzimšanas gulēja savā istabā un nogulēja visu nakti, tā guļ vēl joprojām, kaut apritējis gads. Ne reizi neesot cēlies raudādams vai prasot pēc nakts maltītes, savukārt otrai tieši pretēji – mazais atteicies gulēt savā gultā vispār, un līdz pusotra gada vecumam, gulējis mammas un tēta pakrūtē.

    Pienāca tā lielā diena, kuru gaidījām ar nepacietību, jo pēdējās nedēļas bija palikušas mokošas. Arī mans miegs bija palicis nekāds, un gulēt varēju tikai pussēdus. Nobažījos, ka aptuveni 2-3 nedēļas neesmu normāli izgulējusies, bet mazais pat vēl nav piedzimis. Šķita, ka pēc Kevina dzimšanas, būs traki, jo mani pārņems miega bads un vispārējs nogurums. Kevins piedzima vakarā, un uz maltītēm viņu nācās modināt, savādāk neiegūšot pietiekamu svaru, lai dotos mājās. Ar svaru viss bija kārtībā, pieņēmās ļoti labi, un jau trešajā dienā, modās ik pa 2 stundām, kā pēc pulksteņa. Protams, organisms vēl nebija apradis ar jaunajām pārmaiņām, un nedēļa, ko pavadīju slimnīcā ar Kevinu, likās kā miglā tīta, jo mēs tikai gulējām, ēdām un pastaigājāmies pa koridoru. Ar nepacietību gaidīju, kad beidzot dosimies mājās. Arī tas beidzot notika, un mūs izrakstīja.

   Aizbraucot mājās, Kevinam uzreiz tika ierādīta sava vietiņa, kur gulēt. Gultiņa, ar skaistu baldahīnu un zilu gultasveļu, kas rotāta ar zaķu siluetu. Par brīnumu, mans mazais priekšnieciņš neprotestēja pret savu guļvietu, jo dzemdību namā grēkojām un nevienu reizi, Kevins negulēja viņam paredzētajā gultiņā. Visu nedēļu, mēs nogulējām cieši kopā, tanī brīdī arī nedomāju, ka mazais varētu pierast un negulēt savā karaļvalstī. Parasti jau saka, ka mazajiem vajag mammas siltumu un tuvību, to arī es viņam gribēju sniegt. Lai nu kā, bet pirmais mēnesis neaizlidoja tik ātri, cik ātri man pagāja pārējais pusgads no Kevina dzīves, tas droši viens saistāms ar to, ka Kevins man gulēja TIKAI rokās, nezināmu iemeslu dēļ. Varbūt pie vainas bija tas, ka dzemdību namā gulējām kopā, bet varbūt tas, ka gribēja mani un manu siltumu un smaržu sajust. Tā nu es dienu no dienas, ar bērnu rokās, lasīju grāmatas, jo nekas cits man neatlika, kamēr Kevins guļ. Arī pati es nevarēju pagulēt, jo kā viņu noliku gultā, savā, manā vai kādā citā – uzreiz augšā un neguļ.

   Aptuveni pēc divām nedēļām, es sapratu, ka tas viss paliek par grūtu man, jo nespēju izdarīt pat elementāras lietas, kā aiziet uz toleti, uztaisīt ēst, sakārtot māju vai jebkuru citu lietu, ko ikdienā vajadzētu. Kevina tētis tik noteica, ka gan jau tas pāries un lai es neiespringstu uz gatavošanu vai tīrīšanu, jo par to viņš pats parūpēsies. Jā, jā, viņš man ir liels palīgs, taču ēst es gribēju tāpat, bet pa dienu viņš ir darbā. Sāku domāt, lasīt un meklēt informāciju, ko nu darīt, jo tik maziņš, gulēja daudz, un pat tad, kad negulēja, nevarēju viņu nolikt, jo bija tik ļoti pieradis pie rokām, ka uzreiz raudāja.. haha, pilnīgi no vienas bedres otrā, vai ne? Vakarā, kad mājās pārnāca Kevina tētis, es kārtējo reizi stāstīju, cik nogurdinoši ir visu laiku turēt bērnu, kad nevar pat nolikt uz minūti.. šoreiz viņš klusēja, un neko neteica, tikai taisīja vakariņas. Es jau saprotu, nu cik tad var čīkstēt, jau simtiem reižu dzirdēts un runāts par to. Kad 2 stundu midzināšana un veiksmīga gultā ielikšana bija galā, tad Deivids izvilka grāmatu, un, gulēdams gultā, cītīgi lasīja. Tik nopētīju, kas par grāmatu un devos pie miera, jo nogurums darīja savu. Pēc 2 dienām, viņš man iedeva grāmatas atvērumu, kur ir raksts par mazuļa miedziņu, un teica, lai es izlasot, jo varbūt esot vērts pamēģināt. Un tiešām, raksts bija par to, kā mazo priekšnieku ieradināt gulēt savā gultiņā, un vel aizmigt pašam. Tajā brīdī es nodomāju, cik neiespējami tas liekas, taču paturēju šo domu galvā. Tā nu es ar Kevinu rokās, dzīvojos vēl aptuveni nedēļu, līdz tā doma manā galvā nespiedās vēl vairāk, jo mani sāka mākt izmisums.

   Kā jau katru vakaru, mājās pārnāca Kevina tētis. Redzēju, ka kaut kas viņu dīda un kaut ko grib pateikt, taču nevar, nu stostās un dīdās. Uzreiz teicu, lai saka kas par lietu, jo sievietes jau savā galvā savāra lielu putru, kas neatbilst patiesībai. Viņš saka, ka viņam ir lieliska iespēja braukt komandējumos (ko, kur un kā, tas lai paliek noslēpumā  ), un tas ne tikai finansiālā ziņā, bet arī profesionālā, priekš viņa ir lieliska iespēja. Apdomāju visu no A līdz Z un teicu, ka, ja viņš ļoti vēlas, tad lai brauc, bet par savu grūtāko mēnesi dzīvē, es uzrakstīšu citu pieredzes rakstu! Tad nu viņš aizbrauca uz mēnesi, un es sapratu, ka ir īstais laiks, lai mācītu Kevinu gulēt – jā, gulēt! Savā gultiņā un pašam, jo kad Kevina tētis aizbrauca un bija pienācis īstais laiks. Tā nu pēc grāmatas, 3 dienu laikā panācu to, no kā mēneša garumā biju tik nogurusi – mazulis aizmiga savā gultiņā un pats. Tagad, es vairs nemidzinu stundām Kevinu, nenēsāju uz rokām, kamēr guļ, un neuztraucos, ka pamodīsies. Tas, ko es pamanīju – kad viņš sāka aizmigt savā gultiņā, viņa miegs palika daudz kvalitatīvāks un labāks. Protams, sākumā viņš nogulēja 20 minūtes, tad 30, tad 40 un tā palielinot laiku līdz pat divām stundām. Ar laiku viņš pierada, ka var gulēt nekustoties, nešūpojoties un tā tālāk.

   Tagad, manā dzīvē, saistībā ar Kevina miedziņu ir mainījies daudz kas. Viņš vēl joprojām aizmieg pats, bet pa nakti vairs neceļas ik pēc 2 stundām. 21:00 aiziet gulēt un parasti cēlās 5:30 paēst un atkal gāja pasnaust līdz 6-6:30 aptuveni. Kad sāka nākt zobi, gulēju 30 minūtes – 1 stundai pa nakti no vietas, taču arī tas bija pāris dienas. Vakar, mans bērns mani lutināja, un pirmo reizi kopš dzimšanas, viņš nogulēja no 21:00-8:30 no rīta. Mamma izgulējusies, bērns arī un visi laimīgi iesākuši savu dienu. Šorīt pamodās 6:30, pabumbulēja nedaudz man blakus gultā, kamēr es mēģināju piecelties - raustīja matus, pliķēja pa seju, bet tomēr, es atrados horizontālā stāvoklī :D Kad es jau cēlos, tad viņš aizmiga, un varēju pabeigt savu sakāmo šeit.

   Mīļās mammas, padalaties arī ar saviem pieredzes stāstiem par bērna miedziņu. Ir interesanti palasīt un paklausīties, kā nu kuram gājis un kā citi tikuši galā. Pirmais mēnesis bija grūts, bet kopš Kevins guļ un aizmieg pats, man nav bijusi problēma naktī piecelties un pabarot, jo uz vakaru viņu ielieku gultiņā, viņš pats aizmieg un neesmu nomocījusies ar 2 stundu midzināšanu, bet gan kvalitatīvi atpūtusies.