Mana īpašā krūts ēdināšanas pieredze

Par krūts ēdināšanu sāku uztraukties mēnesi pirms bērniņa piedzimšanas, jo biju ‘’gudrajā’’ internetā salasījusies gan mītus, gan patiesības un vēl mammas un vīra mātes pieredze jaucās pa galvu. Mana krūts ēdināšanas pieredze sākās Jelgavas slimnīcā, 2013. gada 14. septembrī,  pusstundu pēc dēliņa piedzimšanas, kad vecmāte man ierādīja kā pareizi jādara un tad jau dienām ejot apguvu sev un bērnam ērtākās barošanas pozas.

Man pati ērtākā krūts ēdināšanas poza bija ‘’šūpuļtvēriens’’. Mazulis guļ māmiņai rokās, kā šūpulītī, tāpēc arī radies šāds nosaukums. Māmiņa sēž ar taisnu muguru, mazuļa galviņa tiek atbalstīta ar māmiņas elkoni. Māmiņai ar otru roku jāaptver mazuļa dibentiņš vai jāatbalsta mazuļa muguriņu.

Vēl man ērta poza bija, kad mazulis guļ uz krūts. Jo bija dienas, kad pieniņš tecēja strūklā un mazulim gadījās aizrīties. Ja mamma atrodas pusguļus pozā ar mazuli virs krūts, piena plūsma nebūs tik intensīva. Mazulis varēs mierīgi pazīst, bet mamma - atpūsties.

Pirmajā dienā viss noritēja veiksmīgi, mazais modās ik pēc trim, četrām stundām, lai uzēstu un tad atkal devās pie miera. Mazulis visu pats bija ļoti labi apguvis ar pirmo reizi. Krūti viņš satvēra pareizi un līdz ar to, man nebija jāuztraucas par saplaisājušiem krūts galiem. Bet pirmajā mēnesī profilakses pēc lietoju Bepanthen ziedi.  

Ar  internetā ļoti daudz aprakstīto piena krīzi, paldies dievam nesastapos. Varbūt tas bija tāpēc ka mazais ēda ik pēc stundas un piens ražojās vienā laidā, varbūt palīdzēja litriem dzertais ūdens un ķimeņu tējas. Varbūt palīdzēja miers un saprāts par to vairāk neuztraukties.

Viens no maniem lielākajiem satraukumiem bija par to, vai man pietiks pieniņa manam mazajam piena bullītim. Jo mazais piedzima ar ļoti mazu svaru un viņam bija dūšīgi jāēd un to arī viņš darīja. Par pieniņa daudzumu nebija iemesla sūdzēties un ar mazuļa apetītes trūkumu arī nebija problēmas, drīzāk uztraucos par tik lielu apetīti, jo mazais pieniņu prasīja ik pēc stundas un pa nakti ik pēc divām trim stundām modās, lai uzēstu.

Barojot mazo ar krūti, ļoti satraucos par to, ko ēdu, jo ik vakaru mājās bija koncerts un mazais mocījās ar kolikām. Tika izmēģinātas dažnedažādas metodes, gan vēderiņa masāžas un vingrinājumi ar kājiņām. Talkā nāca silts paladziņš uz vēderiņa un speciālā tējiņa mazulim ‘’Fenheļa tēja’’. Bet kad tas nelīdzēja daktere ieteica ‘’Espumisan’’, bet visefektīvākais bija ‘’BioGai’’ – probiotiskie pilieni. Protams ievēroju diētu. No manas ēdienkartes pazuda: kāposti, pākšaugi, ķiploki, sīpoli un garšvielas, par saldumiem un bulciņām varēju vien sapņot. Ar kolikām cīnījāmies veselus piecus mēnešus. Tas bija sliktākais manā dzīvē, jo mazajam gribējās palīdzēt un nekas nelīdzēja, kā tikai probiotikas.

Ar piena bankas veidošanu mana pieredze ir ļoti minimāla. Par cik pēc mazuļa dzimšanas bija daudz kas jānokārto un mazais gribēja ēst ik pēc stundas, nolēmu iegādāties piena sūknīti. Izvēle bija ļoti plaša un es tajā apjuku. Izvēlējos visvienkāršāko variantu. Iztērēju, ja nemaldos 10 latus un to ‘’lietu’’ izmantoju tikai vienu reizi. Gan tāpēc ka neko daudz neizdevās ‘’izslaukt’’, gan tāpēc ka mazais nevēlējās ēst no pudelītes. Tas bija pirmais un vienīgais nelietderīgais pirkums manā mūžā.

Kad mazajam nosvinējām pusgada jubileju, nolēmu ka nu jābeidz nakts ēšanas, bet tas nebija tik viegli kā domāju. Pirmajā naktī samazināju ēšanas reizes par vienu un tā katru nakti, bet pēc trešās nakts, sapratu, ka tam jāmet miers un jo man nebija grūti izturēt mazuļa raudas pēc kārtējās maltītes un nolēmu to atlikt uz kādu laiku. Kad tika nosvinēta Adriana pirmā jubileja, tad ar lielu apņēmību uzsāku nepabeigto. Gāja grūti – bija asaras gan man, gan dēliņam, bet mēs izturējām un pēc nepilnām divām nedēļām, mēs to izdarījām. Tad atlika vien atteikties no krūts barošanas vispār. Es par to rakstīju vienā citā blogā par atvadām no krūts barošanas.

Grūtniecības laikā biju izpētījusi barojošo māmiņu veļu. Biju iegādājusies naktskreklu ar speciālu izgriezumu un biju sapirkusies speciālos barošanas krūšturus un krūšturu ieliktnīšus. Visērtākais apģērbs man bija ar lielu izgriezumu vai plats apģērbs ērtākai barošanai. Par cik mazais tik bieži ēda, tad visus 17 mēnešus nevarēju uzvilkt džemperus, jo ar tiem barošana likās neiespējama un kleitām bija jāpaliek skapī.