Mājās ar mazo: pirmā mantiņa. PAMĀCĪBA

Ārā aiz loga lielie mīnusi, lai arī spīd spoža saule mums nākas palikt mājās. Tad nu arī sākšu kaut ko veidot.

Mums jau ir drusku vairāk par diviem mēnešiem un mēs jau sākam redzēt košas mantas un ar acu skatienu jau sekojam, uz kuru pusi aiziet mamma vai tētis, vai nu kāds cits spilgts vai kontrastējošs pleķis. )))

Tad mana pirmā izvēle krita uz zeķu lelli, ar kuras palīdzību varētu trenēties pagriezt galviņu uz abām pusēm, kā arī augšup – lejup, kā arī patrenēsimies koncentrēties - noturēt acu skatienu.

Skapī atradu savu spilgtāko zeķu pāri, lai mazajam viegli ieraudzīt un interesanti sekot.

Iegriežam līdz pusei pēdiņā, lai mums izveidojas mute vai arī jāskatās cik liela plauksta, lai nav pārāk liels tas ”cimdiņš”, lai nav bezformīgs lupatas gabals.

Tad savā lupatu maisiņā atradu vēl vienu spilgtu auduma gabalu, kuru vajag iešūt iekšpusītē, lai mums izveidojas cimdiņš, kurā varēs ievilkt roku un virināt muti un gugināties ar savu mazuli.

Mutes apakšdaļā es ievietoju kartona gabaliņu, lai apakša stingrāk turētos, jo manā gadījumā ar īkšķi nepietika, lai mute izskatītos labi, tāda sašļukusi bija, bet kartons notur stingrību. 

Atrodam kādas smieklīgas actiņas, ūsiņas, matu ērkuli vai to kas ienāk prātā šujam klāt un veidojam kādu monstriņu, dzīvnieciņu vai to kas kuram sanāk. Manā gadījuma sanāca monstriņš. )))

Pirmais darbiņš galā, kamēr visu veidoju, Arturs blakām gugināja un pūta burbuļus. Rādīju katru auduma gabaliņu, patrenējām actiņas, bet diemžēl gala rezultātu nesagaidīja – aizmiga.

Šuvusi un ar rokdarbiem neesmu ņēmusies no skolas laikiem, būs jau kādi 10 gadi pagājuši, tāpēc nav tik skaisti, kā varbūt gribētos, bet gan jau ar laiku ietrenēšu roku un būs ar katru reizi labāk un labāk. Pagaidām dēlēns pie tā nesienas klāt un priecājas arī par to, ko esmu uzšuvusi.