Kur palika mans mierīgais mazulis?

Kad Olivers bija mazāks, ļoti bieži saņēmām jautājumu- kā Jums veicas ar ģērbšanos?! Īsti šim jautājumam nekad nesapratu nozīmi, jo ar ģērbšanos mums veicās patiešām lieliski. Olis mierīgi gulēja uz pārtinamās virsmas, ja apnika, tad atlika tikai iedot kaut ko rokās un mierīgi varēju turpināt darboties ap viņu. 

Biju dzirdējusi un redzējusi, ka dažus bērnus ir ļoti grūti apģērbt. Ka bērns mūk projām un ir jāskraida viņam pakaļ. 

BET! Es nekad nebūtu iedomājusies, ka mans mazais enģelis uzvedīsies tieši tā! 

Viss sākās, kad pēc Ziemassvētkiem atbraucām no lautttkiem! 

Bērns bija kā samainīts! Mēs bijām šokā. Es nezinu, kas laukos bija noticis! Vai tas, ka bērns tika ģērbts dažādās “random” vietās? Vai tas, ka to darīja, gan vecāki, gan krustvecāki un pat omes? Kas bija izmainījis manu dēlu? Vai tiešām šie daži faktori spēj tik ļoti kaut ko bērnā izmainīt? Un radīt viņā riebumu pret guļus pozīcijas?

Atbraucām mājās, neko ļaunu nenojaušot, ejam uz vannasistabu mainīt Olītim autiņbiksīti. Noguldu bērnu uz muguras, paiet burtiski divas sekundes un bērns jau ir apvēlies uz vēdera. Tā es viņu 10x griežu atpakaļ, līdz mazais kundziņš kļūst pavisam neapmierināts un sāk riktīgi raudāt. Protams, ka arī es dusmojos, jo kas pie velna notiek? Kāpēc Tu neklausi un griezies projām? Kāpēc lien nost no pārtinamā? 

Jo vairāk es dusmojos, jo trakāk ārdīties sāk arī Olivers! Nu tik ļoti bļaut un mukt projām, ka fiziski nav iespējams ne viņu noturēt ne pārģērbt/apģērbt. 

Mēs izmēģinājām šķiet visu iespējamo un neiespējamo. Nu pilnīgi nekas nespēja noturēt bērnu ilgāk par 5 sekundēm uz muguras. 

Novācām no virsmas visu lieko. Palika tikai izlietne un pārtināmā virsma. Mēģināju pat citās vietās viņu ģērbt. Nelīdzēja nekas. 

Bija reizes, kad es stāvēju pie bērna ar asarām acīs un pie sevis domāju- kas es esmu par māti, ka nespēju izdarīt tik elementāru lietu, kā nomainīt autiņbiksītes? Ārprāts, tā taču nav nekāda raķešu zinātne, bet gan vienkārša bērna saģērbšana un autiņbiksīšu maiņa. 

Jo vairāk mēs mēģinājām “lauzt” to Olivera spītību, jo trakāk kļuva! 

Pagāja nedēļa nemitīgā cīņā. Līdz beidzot mēs pieņēmām šo situāciju un vairs neturpinājām viņu guldīt uz muguras un piespiedu kārtā ģērbt. 

Tagad ņemam bērnu klēpī, vai apsēdinām un smuki saģērbjam. Bērns ļaujas! Bez bļaušanas, ārdīšanās un mukšanas projām. Dzīve atkal šķiet krietni rožaināka un man vairs nešķiet, ka esmu sliktākā mamma uz pasaules. 

Bet jautājums - Kas notika? Man joprojām ir palicis neatbildēts. 

Es priecājos, ka esam pieņēmuši šo situāciju un esam spējuši rast tai risinājumu. Jo vēl pirms dažām dienām kā iedomājos par došanos uz vannasistabu, tā mani jau pārņēma šermuļi. Kaimiņi noteikti visu nedēļu domāja - ko mēs darām ar to bērnu, ka viņš tā psiho! Tā jau neko īpašu - tikai cenšamies nomainīt bērnam autiņbiksītes! 

Bērns apmierināts un miers mājās! 

Tā nu turpinām savu ikdienu un gaidām, kādi būs nākamie pārsteigumi, kas tā pēkšņi mums uzklups! 

Pirms mēneša nebūtu iedomājusies, ka autinbiksīšu maiņa varētu būt sarežģītākā un reizē stresainākā lieta manā ikdienā ar bērnu!