Krūts ēdināšana. Mana pieredze gada garumā.

Vesels gads jau pagājis kopš zīdu ar krūti savu dēlu ( jā, tagad saprotu un izprotu visas sievietes, kuras man teica "Viņi aug tik ātri").

Uzskatu, ka mana krūtszīdīšanas pieredze auga līdz ar katru dienu, sākumā neveikla ar daudz asarām par to, ka nesanāk līdz tagad, kad, manuprāt, ir laiks beigt zīdīt. Nu ko, nedaudz pastāstīšu kā man gāja šī gada laikā.

Sākšu ar to, ka abi ar vīru apmeklējām krūtszīdīšanas lekcijas grūtniecības laikā. Vecmāte. Stāstījums 2-3 h garumā. PowerPoint prezentācija. Lelles. Dažādas pozas. Cītīgas mammas, kuras pierakstīja uz izdalītajām lapiņām katru vecmātes vārdu (t.sk. es pati!). Secinājums (mans, nevis visu mammu! tikai mans): jauks laiks, ko pavadīt kopā ar vīru, bet - īstas vajadzības tur nesaskatu. Tas viss ir tik praktiski un tik virspusēji, ka tad, kad bērns ir piedzimis vienalga aizmirsti, ko Tev tur teica (vismaz es) un pat īsti neieskaties pierakstos pēc dažādām pozām, jo bērns pats laika gaitā parāda, kura poza viņam tā īstā. Lelle un PowerPoints īstā krīzes brīdī nepalīdzēs. Kāpēc? Lasām tālāk!

(vēl grūtniecības laikā stresināja doma, vai pietiks piena, jo visur riņķī apkārt runā par to, cik tas ir nenormāli svarīgi Tev un Tavam bērnam (ko es darīšu, ja man piena nebūs utt.)+papildus vīra māte visu laiku stāstīja kādas piena jūras viņai bija, ka pat pietika kaimiņu bērniem (viņa kārtīga gruntīga sieviete un tad man likās, ko tad es ar saviem 53 kg - 5 piles piena izspiedīšu un beigta balle! Ha, ne vella - pati nonācu pie atklāsmes, ka ne jau svars noteikts piena daudzumu).

Tātad, kāpēc PowerPoint un lelle krūtszīdīšanas lekcijā nepalīdzēja MAN. Uzreiz, kad Kārlis piedzima, viņu lika pie krūts RDzN vecmāte B. Zelka. Godīgi sakot, es neatceros ne kā viņu man pielika, vai Kārlim tur, kas sanāca, bet atceros, ka kamēr man šuja griezumu, tas mazais kunkulis tur kaut ko darīja pie krūts, jo es pati biju laimīga, ka tas viss bija beidzies. Laimes sajūta piezagās tikai vēlāk. Un tad nāca nākamā diena - mamma raud, bērns bļauj, jo nevar/nemāk zīst ( vai arī es nemācēju krūti pareizi kaut kā iedot). Visu dienu Kārlis bļāva, manuprāt, nebeidza bļaut. Es RDzN vecmātes biju iztramdījusi un 100% viņām apnikusi, jo visu laiku tramdīju viņas. Viņas ielika bērnam krūti mutē un viņš zīda. Aizāju es ar viņu uz istabiņu - pļukš atkal nekā. Kādi vēl lekciju pieraksti par krūtszīdīšanu, kad Tev ir reāla situācija, kurā bērns bļauj visu laiku un pati jūties kā sasista/sabraukta no dzemdībām un vēl nomesta no mājas 5.stāva aiz pārsteiguma sajūtas par to, ka īsti neko nemāki un neproti izdarīt ar mazo. Kamēr Kārlis bļāva pirmo dienu nepārtraukti, es gānīju visas krūtszīdīšanas lekcijas! Bet pienāca 2. diena un laikam nomierinājos es un Kārlis arī nedaudz bija pieradis un tā lieta aizgāja (līdz pat šai baltai dienai, kad ir gadu vecs jaunietis, bet lielāka prieka par to brīdi, kad tūliņ tūliņ tiks likts pie krūts, viņam nav). 

Praktiskais padoms: noteikti vajag krūšu ieliknīšus un 2 kvalitatīvus zīdīšanas krūšturus.

Vienmēr zīdīt patika/patīk tikai vienai vai noteiktu cilvēku klātbūtnē ( tikai mammas, vīra un mammas māsas klātbūtnē, pārējo cilvēku/radu klātbūtnē nekad nav bijusi vēlme to darīt. Intīmi. Starp mammu&mazuli. Nebeidza izbrīnīt cilvēki, piemēram, vīra māte, kura bieži un uzstājīgi, kad es devos blakus istabā zīdīt Kārli, teica, ka viņai jau nekas neesot pretī, ja zīdīšot tepat. Nesaprotu - ko tur vajag redzēt?! Ne reizi tā arī neaplaimoju viņu, ne arī savu omi ar šo skatu.

Esmu pateicīga liktenim, ka Kārlis man nesakožļāja krūtsgalus, tie nebija jēli un arī nekādi krūtsmastīti (tpfu, tpfu, tpfu) man nebija. Šajos punktos man pieredzes (par laimi) man nav un nevaru ar Jums, mīļās esošās un topošās, mammas padalīties.

(Es, ja gribēju un sakārojās tā viena vīna glāze (plus, vīna glāzei līdzi nākošie sarkanie vaigi un miegs), atļāvos viņu arī izdzert. Punkts.

Kamēr zīda. Kad Kārlis bija mazāks, kamēr zīdīju Kārli, paspēju palasīt žurnālu/grāmatu vai arī izklaidēties sociālajos tīklos vai atbildēt uz darba e-pastiem (tagad, protams, tādas lietas jāaizmirst zīdīšanas laikā, jo zīdīt zīdaini un gadu vecu jaunieti ir atšķirīgi - viņš ik pa laikam novērsīsies no krūts, nedaudz paskatīsies apkārt un atgriezīsies pie krūts). + MAN ļoti patīk uz Kārli vienkārši skatīties, kamēr viņš ēd. Vai arī viņu bučāt vai arī pasmaržot (jā, viņam ir tāda brīnišķīgi jauka smarža-es tiešām nezinu, vai vēl kāda mamma tā dara, bet man tik ļoti patīk viņu pasmaržot pie deniņiem, pie austiņas vai pie deguna). Kā arī, tas ir laiks,kad var nedarīt neko un nedomāt. Vienkārši atgulties un būt sev un bērnam. 

Poza. Vismīļākā mums izrādījās guļus poza, kur Kārlis man guļ paralēli uz sāna blakus. Favorīts gada laikā!

Sajūtas. Divējādas. Ko tur liegties - brīžos, kad naktī bija jāceļās  12 reizes un vienīgais veids kā nomierināt (kad nebija gāzītes, zobi vai izsalkums)  ir krūts, protams, iezagās domas "Ai, kā man šitas ir apnicis, ka varētu iedot pudelīti ar maisījumu un miers - pieēstos un nemaz nezinātu, ka mammai ir krūts". Arī tagad,kad Kārlis ir gadu vecs jaunietis brīžam liekas, ka naktīs tās 2 reizes, ko viņš ceļas un bļauj, ir tikai mierinājumam un tad, katur reizi es apsolos, viss "jāņem nost" un tā jau kādu mēnesi solu solu, bet vēl turpinām.Sākumā arī dēļ tā, ka daudzas lietas nevarēju ēst (un biju gandrīz badā), jo Kārlim varēja gāzītes rasties un kas vēl ne- likās, murgs, priekš kam tā krūtszīdīšana vajadzīga-tīrās mokas mammai (jo tajā brīdī tik ļoti kārojās tā ceptā gaļa un štovētie kāposti un kūkas) "iedotu pudelīti; es varētu ēst visu ko grib; bērns paēdis un mamma paēdusi un miers mājās". Arī tādas domas iešāvās prātā..

Pretējās sajūtas (pozitīvās) - es nezinu, es neprotu to uzrakstīt. Tā stiprā mīlestība, kas starp mani un Kārli valda un ir izveidojusies noteikti arī tāpēc, ka baroju viņu ar krūti ir neizsakāma. Viņš man liek justies kā karalienei, nekad es neesmu jutusies nevienam tik vajadzīga kā Kārlim, kurš brīžos,kad viņam visa pasaule brūk kopā un neder ne tētis, ne TV pults, ne marlīte, ne knupītis, atliek tikai mammai ienākt istabā un vētra pierimst. Bērns smaida. Un kad viņš jūt, ka mamma jau viņu ņem un liek pie krūts - rokas un kājas aiz laimes iet pa gaisu, viņš it kā smejas/it kā nedaudz rukšķ (īsti nevar saprast) - viņš jūt, ka tūliņ tūliņ būs (un trinās, jo nevar sagaidīt, kamēr mamma attaisīs krūšturi) un iedod krūti - acis apgriežas otrādi, rociņas sakļaujas un tā svētlaime ir nolasāma viņa sejā tik ilgi, kamēr "nelietis" miegs ir piezadzies un Kārlim krūts no mutes ir izšļukusi un Kārlis guļ. Bet tajā visā aprakstītajā brīdī - es jūtos vajadzīga, mīlēta un laimīga, ka man ir vesels un brīniškīgs dēls un man ir iespēja viņu zīdīt ar krūti. Ko vairāk vajag mammai, ja ne tikai redzēt savu bērnu laimīgu?!

Tagad. Nezinu, kam, bet saku "paldies", ka man bija tāda iespēja zīdīt savu bērnu ar krūti vesela gada garumā. Uzskatu, ka tā ir katras mammas pašas darīšana, cik ilgi bērnu zīdīt (visiem citiem būtu jāstāv klusu ar saviem padomiem, piedodiet atvainojiet), bet es jūtu, ka mums ar Kārli laikam būs jāsāk likt punkts šim piedzīvojumam gada garumā. Vienkārši jūtu, ka ir laiks tam gatavoties.  :)