Pēdējā mēneša naktis ir bijušas sliktākās līdz šim. Protams, ar laiku mēs pierodam pie visa, taču vēl arvien katru nakti eju gulēt ar cerību, ka šonakt būs savādāk. Taču tā nakts vēl nav pienākusi.
Meitiņa ceļas ik pēc stundas, labākajā gadījumā - divām. Knupīša iedošana, rociņas paturēšana un "ierušināšana" segā nepalīdz (kas citkārt darbojas dienas laikā). Tad nu nākas kāpt ārā no gultas, slēgt iekšā gaismu, celt mazo laukā, pārlikt mūsu gultā un barot. Draugs, kurš bieži uzmostas no šādas rosības nakts laikā, no rītiem mēdz jautāt - cik reižu tu viņu pa nakti baro? Jo rodas sajūta, ka tas notiek visu nakti.
Bieži viņa nemaz neēd, tikai sameklē krūti, nomierinās un aizmieg, kas man liek šaubīties par to, vai tējas iedošana ar pudeli palīdzētu. Jo viņa meklē mani. Turklāt tāpat nāktos slēgt iekšā gaismu, doties pēc pudeles, sildīt tēju (neliekas, ka dot aukstu būtu labi), kas nekādā veidā nesamazinās manas "nakts aktivitātes". Un vēl jau ir arī viņas antipātijas pret pudelīti. Tas tiem, kuri iesaka pa nakti piedāvāt tēju. Varbūt, ka ar laiku, ja katru reizi piedāvātu padzerties tēju vai ūdentiņu, viņa vairs nemeklētu krūti?...
Zinu, ka "krūtsbērni" guļ nemierīgāk un nakts laikā meklē mammas. Lielākoties esmu ar to samierinājusies, bet gadās dienas, kad esmu "izpumpējusies" līdz pēdējam, kad iekrītu gultā pārgurusi ar alkām izgulēties, un tad - še tev! Tādās reizēs "uzsit" dusmu.
Tad nu jautājums Jums, mīļās mammas - vai ir kāds veids, kā mazināt šo mošanos? Vajadzētu sākt atradināt no krūts nakts laikā, bet - kā to vislabāk darīt?
P. S. Mazajai tūlīt būs 7 mēneši, pirms miedziņa esmu sākusi dot putru.