Kaspars dodas pasaulē.

Mums ir diezgan plaša pieredze ar sabiedrisko transportu, gan Latvijā, gan Norvēģijā.

Braukājam apkārt jau no nepilna 3 mēnešu vecuma. Pārsvarā uz Rīgu un Oslo , ceļojuma ilgums 3 stundas uz Rīgu.  Ja tālāk uz Oslo, tad kopā apmēram 6 stundas.  Visilgāk ir ar prāmi uz un no Stokholmas. 

 Ir braukts ar savu auto, ar prāmi, ar lidmašīnu, vilcienu, autobusu un taksi, vienīgais kas nav izbaudīts, tas ir Rīgas satiksmes mikroautobuss, bet pat nedomāju to pārbaudīt.

 Līdz 5 mēnešu vecumam puika sēdēja autokrēsliņā, kuru  varēja ērti nest un novietot autobusā.

 Ar ratiem pieredzes nav, jo nekad neesmu ar ratiem stumdījusies pa sabiedrisko transportu.

 Kas ir Norvēģija, bet nav un droši vien, ilgi nebūs Latvijā – Bērnu sēdeklīši autobusos un takšos.

 Nekādas īpašas, ne pozitīvas, ne negatīvas attieksmes izpausmes neesmu novērojusi, laikam tāpēc, ka mans prieks un acuraugs pragmatiski pieņem ceļojuma neērtības, un nekad nav rīkojis skandālus sabiedriskajā transportā. 

 Ceļojot parasti paļaujos uz sevi un negaidu, ka kāds  metīsies palīgā. Ja , palīdz, tad paldies, bet tā neprasu nekad, bet šoferīši  Latvijā ir diezgan palīdzīgi :).

 Kas ir slikti Latvijā – ja ilgi jābrauc ar autobusu, tad  pieturvietās, kur autobuss stāv ilgāk, nav nekādu iespēju pārģērbt bērnu, arī vilcienā nav.

Par lidostu -  parasti lidoju tikai ar Airbaltic, neko sliktu nevaru teikt, zinu, ka stjuartes palīdzētu, ja vajag, bet viņas mani arī neapgrūtina ar pārāk lielu uzmanību. 

Ar prāmjiem ir braukts daudz, bet kādi gan tur var būt sarežģījumi? 

 Tas gan mani nekad nav skāris, bet domāju, ka mammām , kuras lieto ratus, varētu būt sarežģījumi ar Latvijā tik populārajiem mazgabarīta satiksmes busiem.

 Es domājum, kaar sabiedrisko mūsdienās var ļoti daudz kur tikt, vajag tikai gribēt un kamēr bērns maziņš, biļete jau ir jāpērk tikai sev.  

Lidmašīnu biļešu cenu politika jau ir pavisam cits stāsts.