Kāpēc puikas un meitenes ir tik atšķirīgi?

Es esmu zēns vai meitene? Kāpēc mēs esam tik atšķirīgi? Kā es rados? Daba visu cilvēci sadalījusi divās daļās: stiprajā un daiļajā. Bet kā bērnam to visu izskaidrot?

Vērtības

Kopš dzimšanas mēs cenšamies bērnu pieradināt pie vides, kas būtu atbilstoša viņa dzimumam. Tajā visā varētu iekļaut oriģinālāku interjeru, interesantāku apģērbu un rotaļlietas. Bet vairums no mums tomēr, nez kāpēc, vairāk pakļaujas stereotipiem: mazas meitenes tiek ģērbtas rozā, zēni - zilos toņos. Un kurš gan spētu sajaukt zēna un meitenes istabas?

Tas, kā vēršamies pie bērna, kā pieskaramies viņam, kā rotaļājamies ar viņu, atkarīgs arī no viņa dzimuma. Protams, mēs ne vienmēr to apzināmies. Esam pārliecināti, ka veicam vienādas kustības, mainot autiņbiksītes zēnam un meitenei. Bet tai pat laikā vecāki bieži vien, sarunājoties ar meitiņu, vairāk viņai smaida, runā maigākā tonī, vairāk cenšas pieskarties. Audzinot zēnu, vairāk pievēršamies viņa fiziskajai attīstībai. Vecāki slavē dēla aktivitāti, bet no meitas gaida, kad viņa būs mierīgāka. Meitai vecāki bieži saka kaut ko par viņas pievilcību, skaistajiem matiem, izskatu utt. Ar zēnu vecāki par runā citādāk. Zēnam daudz kas vairāk tiek izskaidrots, sarunas ir informatīvākas, tās skar abstraktākas tēmas. Ļoti labi to var redzēt, kad vecākiem jautā, ko viņi gribētu iemācīt meitai, ko dēlam. Un te nu atbildes parasti ir tādas: meitai jābūt sabiedriskai, emocionālai. Zēnam - zinošam, gudram, tādam, kas spēj loģiski spriest.

Kā saprast, vai tu pieņem sava bērna dzimumu?

Attieksme pret bērna dzimumu var būt saistīta ar dziļiem pārdzīvojumiem, kas ne vienmēr apziņai ir pieejami. Un tomēr bērns ir jūtīgs arī pret vecāku zemapziņu: zēns nav jāietērpj svārkos, lai viņš saprastu, ka vecāki nepieņem viņa vīrišķo dabu. Pat, ja vecāki saka un dara visu pareizi, bet saskaras ar dažādām grūtībām, ko rada bērna dzimums, tas viss var ietekmēt bērna attīstību. Kā no tā izvairīties? Jāatbild sev no sirds un patiesi uz dažiem jautājumiem.

• Vai es saucu bērnu vārdiņos, kas nav atbilstoši viņa dzimumam?
• Vai es sapņoju par cita dzimuma bērnu?
• Kā lai izskaidroju nevēlēšanos redzēt viņu kā zēnu vai meiteni?  Varbūt tāpēc, ka man ir sliktas attiecības ar visām savas ģimenes sievietēm, māti un māsām? Vai iespējams, dēls ir ļoti līdzīgs vīram, ar kuru esam šķīrušies?

Ja godīgi atbildēsi uz visiem šiem jautājumiem, tad sapratīsi, ka bērna dzimuma nepieņemšana slēpjas daudz dziļāk, nekā tu varēji iedomāties.

Tās nav rotaļlietas

Bērni, kas vecāki par 2 gadiem jau paši cenšas atbilst apkārtējo stereotipiem par savu dzimumu.

Daudzi vecāki negatīvi izturas pret to, ka viņu bērni rotaļājas tā, kā tas būtu jādara pretējā dzimuma bērniem. Vecāki nereti iejaucas un izdara pat asus aizrādījumus, ja zēns rotaļājas ar lelli vai lūdz pieaugušā palīdzību rotaļā, kuras sižets ir "sievišķīgs". Tēti šajā ziņā ir stingrāki, jo viņiem ir vīriešu kārtas kulturālās normas. Nereti ģimenēs rodas situācijas, kurās tēvs paslavē bērnu vien par vīrišķīgu uzvedību, bet mamma tai pat laikā šausminās par kaujas tematiku bērna rotaļās, cerot izaudzināt mierīgu, paklausīgu dēlu. Meitenēm visbiežāk tiek ļauts rotaļāties ar "puišu rotaļlietām", bet arī viņas tiek orientētas jau no mazotnes uz sievišķīgo.

Riska grupa

Kā rīkoties, ja meitene uzvedas kā pašpuika un zēns ir pālieku mierīgs un priekšroku dod sieviešu sabiedrībai?

Tāda uzvedība ir normāla! Bērniem dažkārt ir grūti pieņemt to, ka viņu uzvedībai jābūt atbilstošai kaut kādiem stereotipiem. Parasti pēc 3 gadu vecuma bērni paši sāk uzvesties saskaņā ar sava dzimuma īpatnībām, jo tādi ir sociālās adaptācijas nosacījumi. Ja bērns izvēlas pretējā dzimuma apģērbu un rotaļlietas arī pēc 6 gadu vecuma, ir vērts aizdomāties par to, kāpēc tā notiek. Meitenes vēlas reizēm ģērbties kā zēni, viņas vēlas īsus matus, jo zēni skrien ātrāk un labāk kaujas. Viņas arī grib būt spēcīgas un valdonīgas. Vecākiem jāpaskaidro meitām, ka nav jau obligāti jāatsakās no sievišķības, lai būtu par sevi pārliecināta un spēcīga. Kas attiecas uz zēnu, tad te jau jāpadomā, kāpēc viņš vēlas līdzināties meitenei. Vai jūsu ģimenē kāds slikti izturas pret vīriešiem? Ja bieži rāj, kritizē viņa tēvu, sevišķi par sīkumiem un brīžos, kad zēns to dzird, arī tad nekas labs nevar sanākt. Bet var gadīties arī otrādi - tēvs uzsver vīrišķību un skarbumu un nesaudzīgi izturas pret citu veiksmi un dēla sasniegumiem, tādā gadījumā dēls pat nemēģina ar tēvu konkurēt, bet priekšroku dod savienībai ar māti.

Ko domā viņš?

Vai bērniņš dzird, pieņem vai ignorē savus vecākus? Speciālisti apgalvo, ka sākot no septītā dzīves mēneša bērniņš spēj atšķirt sievietes seju no vīrieša sejas fotogrāfijā. Bērns arī lieliski atšķir sieviešu balsi no vīrieša balss. Viņš jau zina, ka pasaule iedalās divās lielās grupās. Viņam tikai atliek noskaidrot, pie kuras no tām piederas viņš pats. Jau vecumā ap 1 gadu bērni sāk īpašāk izturēties pret pieaugušajiem un sava dzimuma bērniem. Ja bērna priekšā noliek rotaļlietas un ļauj viņam izvēlēties, viņš izvēlas rotaļlietas, kas raksturīgas viņa "dzimuma rotaļlietām". Attiecīgi, bērni iegūst apkārtējo viedokli un stereotipus jau kopš dzimšanas.

Kas es esmu?

Parasti ap divu gadu vecumu bērni jau var pateikt, vai viņi ir zēni vai meitenes. Sākot no šī vecuma bērni paši cenšas atbilst noteiktā dzimuma stereotipiem. Zēni cenšas līdzināties tēviem, meitenes - mātēm. Bieži vien bērni tik ļoti cenšas atdarināt sava dzimuma pārstāvjus, ka tas no malas izskatās pat komiski. Bet tieši tas palīdz viņiem nostiprināt apziņu par to, kas viņi ir. Un tieši tā viņi sajūt piederību savam dzimumam. Ja bērniņam dod izvēles iespēju, kas ļauj izvēlēties kādu partneri spēlei, parasti bērni izvēlas sava dzimuma partnerus un arī atbilstoša dzimuma rotaļlietas. Jau pirmsskolas vecumā bērni izjūt grupas spiedienu un cenšas atbilst noteiktiem sociālajiem stereotipiem. Meitenes vēlas izskatīties kā mazas princeses, vēlas vilkt kleitas, svārkus, nēsāt somiņas, krelles, un zēns ne mūžam nevilks "skuķu" krāsas džemperi.. Apģērbam taču arī šajā ziņā ir nozīme.

Māmiņu Klubs