19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Marko nesen sagaidīja savu mazo 3 mēnešu jubileju, un šķita, ka nu jau varēs palikt mājās ar tēti vai vecmāmiņu. Pavisam spontāni radās ideja, ka arī es varētu kopā ar draudzenēm iziet vakarā uz pāris stundiņām padejot. Tā kā arī tētim brīvdienu vakars bija saplānots kopā ar puišiem, tad labprāt izpalīdzēt piekrita mana mamma. Mani un brāli uzaudzināja- šķita, ka nevajadzētu būt nekādām problēmām.
Visu dienu draugs par mani smīkņāja, ka es tik cītīgi gatavojos vakaram. Bet, kā nu ne! Tik ilgi neesmu bijusi cilvēkos, kur nu vēl klubā. Pat matus pēc vairāku mēnešu pārtraukuma nokrāsoju. Pienāca vakars, un nolēmu, ka mazo iemidzināšu un tikai tad došos ārpus mājas, tomēr Marko kā par spīti nemiga. Tā, kā jau pienāca laiks doties, tad mamma pārņēma stafeti. Mierīgu prātu devos ciemos pie draudzenēm. Tomēr vēl nedaudz iesmējām, ka mazais vecākus nekur negrib laist, jūt, ka mamma taisās prom.
Bija prieks redzēt manas mīļās un tā teikt nedaudz "atgriezties apritē", jo līdz šim biju pilna laika mamma. Lai gan baudīju vakaru, iekšēji jutos nedaudz nemierīga, jo joprojām nebija sms no mammas, ka mazais guļ. Vēlāk mamma paziņoja, ka mazais vēl neguļ, un klāt bija ēšanas laiks. Tā teikt starplaiks pagāja bez gulēšanas. Joprojām gaidīju mierinājuma sms, ka mazais iemidzis, bet tā vietā saņēmu zvanu no mammas un brēcošu bērnu fonā. Pat mammai ar pieredzi neizdevās nekādi mazo nomierināt. Sirds sažņaudzās, un ,cik ātri iespējams, devos mājās. Mazais bija ļoti sakreņķējies, grūti nomierināms, pat krūti nespēja paņemt. Ātri rāvu blūzi nost un cieši viņu piespiedu sev pie miesas. Pēc brītiņa mazais nomierinājās un iemiga.
Tā man bija liela mācība, un sapratu, ka mazais vēl nav gatavs pabūt bez manis, un tik ļoti pieradis pie manis. Tas bija liels pārdzīvojums mums abiem. Ar visu skaisto frizūru un notīrīto meikapu likos mazajam blakus gultiņā, ieliku pirkstu viņa plaukstiņā un aizmigu. Tā teikt, klubi izpalika. Kāda ir bijusi jūsu pieredze? Kādā vecumā uzticējāt mazuli tuviniekiem?
Biežāk uztici bērnu aizmidzināt vīram, bērns pieradīs, ka aizmiegot bakus ir cits cilvēks. Atstāj uz īsu brīdi, kādam paauklēt/pieskatīt pa laikam, vari pat pati prom nedoties. Tā kā ar nazi nekas labs parasti nesanāk.
Es ar draudzeni biju uz kino kad bērnam bija apmēram 1,5 mēneši. Bērnu uzticēju vīram, kurš ar visu tika galā. Jāpiebilst, bērns atzīst tikai pupu (ne knupi, ne pudelīti). Pēc kino atbraucot mājās smuki paēda un viss kārtībā.
Ar ratiem staigāt mazuli uzticu arī draudzenei. Kāda starpība, kas ratus stumj. 😀
Mazajam principā bija jāpačuč un , kad pamostos, es jau būtu mājās
vecāki ir jau pensijas vecumā, pamperu, pudeļu lietas svešas/aizmirsušās (viņi nebija mainījuši pamperu), spējas paredzēt situācijas arī nav nekādas izcilās, tāpat arī visādas jokainas idejas rodas, piemēram, ka desmitmēnešniekam jāmāca nebāzt lietas mutē 😃 tāpēc cenšamies neapgrūtināt, kaut arī viņi gatavi vienmēr palīdzēt.
5 mēnešu vecumā uz vairāk nekā diennakti palika ar vîru. Citam nevienam tad vēl neatstātu. Viss bija ideāli, kaut arī pupa bēbis. Ēda no pudelītes, čučēja, laikam nemaz nesaprata, ka biju tik ilgi prom. Priecājās ieraugot.
ap 3 mēnešu vecumu uz kādu stundiņu vai cik nu tur spēja būt nomodā varēja palikt ar vīra vecākiem, bet mēs nekur tālu un uz ilgu nedevāmies nekur.
Uz vakaru - no sešiem līdz vienpadsmitiem - ar vīra vecākiem palika 9 mēnešu vecumā. Jo tad jau labi ēda piebarojumu, paēda putru vakarā. Aizmigt gan īsti neizdevās, tikai rokās bija pasnaudis, kad atgriezos, sapriecājās un tusēja līdz vieniem.
Mans vīriņš ir vislielākais atbalsts iziešanai ārpus mājas. Būtībā viņš ir vienīgais, jo mana mamma pēdējā reizē zīdainim iebaroja rakveres cīsiņu. Tas lika man saprast, ka viņa nebūs nekāda auklētāja kaut vai mūsu radikāli atšķirīgo uzskatu dēļ.
Pirmo reizi savai mammai mazo uzticēju pabarotu un aizmigušu ratu pastaigai 2,5 mēnešu vecumā,kamēr lielākajam bērnam biju uz skolas eglīti. Tādā pašā mēnesī braucām ar ģimeni uz Pērnavas SPA un mammu ņēmām līdzi,lai varam uz maiņām izbaudīt ūdenspriekus. Vakarā aizmigušu mazuli atstājām uz 1h mammai pieskatīt,kamēr ar dzīvesbiedru mēnessgaismā līdz jūrai aizstaigājām. Mazās 7 mēnešu vecumā ar dzīvesbiedru 1.reizi pēc maxuļa piedzimšanas apmeklējām pasākumu - balli līdz vēlam vakaram. Tā kā tas bija mūsu pilsētā,sarunāju,ka mamma pados ziņu,kad mazai sāks nākt miedziņš un pēc pieprasījuma braukšu mājās pabarot mazo un tad atkal atpakaļ. Tā viss ļoti veiksmīgi noritēja. Mazā bija omulīga,atbraucu mājās pabarot,mazà jau laidās snaudā. Pati noliku uz nakti čučēt un ar mierīgu sirdi devos atpakaļ uz pasākumu.
Man arī tā šķiet, ka katra mammas savu bērniņu pazīst vislabāk. Es uzreiz pārskrienot mājās sapratu, ka bērns arī sasvīdis no mammas uztraukuma un centieniem klēpī nomierināt.