Kā izmantot temperamenta iezīmes savā labā?

Lasi rakstu un uzzināsi, kā izmantot temperamenta iezīmes savā labā.

Iepriekš minētās deviņas īpašības jeb dimensijas kombinējas ļoti dažādi – piemēram, bērns var būt ar zemu aktivitātes līmeni, bet viņš ir ļoti neatlaidīgs. Šīs īpašības ir iedzimtas, taču tās nav iepriekš paredzamas.

Vecākiem grūtības rodas, piemēram, ja ir temperamentu nesakritība – fiksā māmiņa un bērniņš, kam vajag visu lēni un prātīgi, un mamma no rīta grib ātri sataisīties un doties dienas gaitās, jo brokastis arī jau gatavas, bet bērns vēl velk pirmo zeķīti, un tas mammai var izraisīt lielas dusmas. Vai arī gluži pretēja situācija - māmiņai visu patīk darīt lēni, bet bērns jau sen ir gatavs un grib darīt simts citas lietas, bet mamma vēl tikai domā par to, kas būtu jādara tālāk.

Tādējādi ir ļoti daudzas iespējas nonākt konfliktos, kuri pēc būtības ir bezjēdzīgi. Kašķēties var, bet nekādas jēgas nebūs, jo tā kā iepriekš minētās lietas ir iedzimts, izmainīt tās nevar. Vecākiem kārtīgi jāizpēta savs un bērna temperaments, un jāsaprot, kas ir tās lietas, ko no bērna var gaidīt  un kas savukārt nekad nenotiks.

Bērns piedzimst jau ar konkrētām temperamenta iezīmēm. Ir dimensijas, kuras būs novērojamas uzreiz, piemēram, regularitāte, bet par koncentrēšanos vai uzmanības noturību var spriest tikai gada, bet vēl pilnīgāk – trīs gadu vecumā, kad bērns jau ir daudz ko iemācījies un var izpausties dažādos veidos. Taču vispārējus priekšstatus par to, kāds būs bērns, vecāki var iegūt jau viņa pirmajā dzīves gadā.

Bērnība ir laiks, kad jāiemācās dzīvot sabiedrībā tā, lai tajā iekļautos un apkārtējie mūs pieņemtu. Atšķirīgās temperamenta iezīmes ir jāmācās kontrolēt, taču tās nevar izmainīt un nevajadzētu apspiest, bet gan piedāvāt bērna temperamentam atbilstošas izpausmes formas. Piemēram, ja mazajam emocijas "iet pa gaisu", ir jāiemācās tās apvaldīt, taču, pateicoties savai emocionalitātei, viņš, iespējams, dienās kļūst par talantīgu aktieri!

Vecāki, nepieņemot bērna temperamentu, var nonākt pie attiecību konfliktiem - kad vecāks nespēj savu bērnu pieņemt un veidot emocionālu tuvību, un tas atstāj ļoti lielu ietekmi uz visu turpmāko bērna dzīvi – gan to kā viņš jutīsies, gan kādas attiecības viņš veidos ar apkārtējiem.

Turklāt, ja vecāks neizprot bērna temperamentu vai nespēj to pieņemt, ir zināms risks, ka konflikti noved pie emocionālas vardarbības ģimenē - mamma kliedz uz bērniņu, ka viņš nav tāds, kā vēlas vecāki, bērns iegūst iesaukas, zibenszellis vai lēnais divplāksnis, kurām ir negatīva nokrāsa un ko bērns var pieņemt kā savu identitāti. Ja jau viņš tāds ir, tad bērns nemaz necenšas darīt lietas ātrāk, jo bērni dara to, ko vecāki no viņiem sagaida.

Cilvēki ir ļoti dažādi, taču ikviens, arī bērns, vēlas, lai citi viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir.

PIESAKIES UZ SEMINĀRU PAR BĒRNA TEMPERAMENTU PIE PSIHOLOĢES DIĀNAS ZANDES!