Ikdiena ar bēbīti: krūts kā knupis naktīs

Šoreiz ar krūts barošanu man vedas ļoti labi, jo pastarīte manu pienu ir saņēmusi visvairāk no visiem maniem četriem bērniem. Neesmu no tām mammām, kuras par katru cenu ir tikai un vienīgi par krūts barošanu, bet, ja man tas padodas un meitiņa ir apmierināta, labprāt, baroju viņu ar krūti. Pa dienu ir arī dažas ēdienreizes, kad krūti papildinu ar piena maisījumu, jo jūtu, ka viņa ir ļoti nemierīga un vēlas kārtīgi paēst.

Zinu, ka būs daudzi, kas pamācīs, krūts nevar būt par maz, vai par liesu, mazulis paēd tik, cik viņam gribas un jāliek pie krūts tad biežāk. Mēģināju un šādi spīdzināju gan sevi, gan viņu. Liku pie krūts viņa to satver, pazīž, saprot, ka tur nekā nav, saspiež krūts galu starp smaganām un velk uz sāniem, sāpes šausmīgas. Asaras acīs gan man, gan viņai, man no sāpēm, viņai no tā, ka tur nekā nav. Tā mēs mocījāmies vairākas dienas, tad sapratu, ka pa dienu viņu piebarošu arī ar maisījumu un maisījumu neatmetīšu, savos četros mēnešos dienas laikā viņa izēd aptuveni 600ml piena maisījuma, pārējais ir krūts piens. Vislielākais trakums, nu jau 3 nedēļu garumā mums ir pa nakti, kad pamostoties pirmo reiz viņu paņemu sev blakām, pielieku pie krūts, smuki paēd un iemieg, tiesa gan uz 20-30minūtēm, kad atkal prasa krūti, ja jūt, ka tur galīgi nekā nav, protestē un griežas ar visu krūti projām, šādi, pieļauju, ka prasot otru krūti. Tā nu mēs abas šādi no vienas uz otru krūti dzīvojamies līdz pat agram rītam, kad rīta pusē viņa iemieg ciešākā miegā uz divām stundām ( no pl: 6-8ņiem).

Viss šis mums sākās pēc slimošanas starp svētkiem, tad gan liku viņu visu laiku pēc pieprasījuma pie krūts, tiklīdz raudāja, tā pie krūts un lūk rezultāts - mans bērns, kurš iepriekš gulēja ar vienu ēšanu pa nakti ( iemiga no 21-22iem, pamodām 2-3naktī, paēda, nogulēja līdz 6-7ņiem rītā). Tagad viņa iemieg arī no 21-22iem, tad mostas laika posmā no pusē vieniem, līdz pusē diviem un tad mums sākas jautrība līdz pat sešiem no rīta. Mēģināju vienā naktī piedāvāt pudelīti, nekā! Tracis vēl lielāks, griež galvu projām, spļauj ārā... 

Pa dienu viņa neraud, bet visu laiku nepieciešama uzmanība - vingrojam, spēlējamies, viņu masēju, labākajā gadījumā dienā viņa paguļ līdz 2 stundām, bet pārsvarā šī gulēšana ir 3 reizes pa 15-20minūtēm. Kad viņa labi gulēja naktī, šī dienas negulēšana nakts ciešo miegu kompensēja un es nejutos tik ļoti pārgurusi, bet nu ir par traku...

Droši vien tās mammas, kuras to ir piedzīvojušas, zina, ka manas rezerves lēnām izsīkst, šorīt pamodos jau ar reiboņiem, pagājušo nedēļ mocījos ar zemo asinsspiedienu un šausmīgām galvassāpēm, kā arī vienu veģetatīvās distonijas lēkmi. 

Pieļauju, ka ir kāda mamma, kurai ir bijis līdzīgi un šī tautā sauktā "pupā karāšanās" ir bijusi. Kā Jūs to izdzīvojāt un, kādēļ tas tā varētu būt? Protams, bērni ir dažādi un nevar gribēt, lai guļ tā kā pēc grāmatas, bet nu jūtu, ka šis kļūst par traku.