Ikdiena ar bēbīti: ko tik nedarām,lai mūsu mazulis neraudātu

Mums, vecākiem, mazuļa labsajūta un savs sirdsmiers ir ļoti nozīmīgs, taču pirmajos bērniņa dzīves mēnešos, kad pie viņa vēl neesam pieraduši, ir grūti saprast, kadēļ mazulis raud. Grūti atšķirt vienkāršu raudāšanu, no raudāšanas, kad bērniņam acīm redzami kaut kas sāp. Pašlaik, kad esam jau nosvinējuši 2 mēnešus, izdodas atšķirt raudāšanu, kad bērniņš ir piekusis un grūti nolikt gulēt, līdz ar to raud tādēļ, ka miedziņš moka, no raudāšanas,kad kreņķis ir atkal ar punci, vai arī vainojamas iesnas, jo tik mazam paelpot caur muti ir grūti.

Kā ir pareizi, vai ļaut bērniņam raudāt un nereaģēt uz tautā saukto "niķošanos" un, vai tik maziņš to vispār prot un dara apzināti, vai tieši otrādi, neļaut bērniņam raudāt un pie mazākās raudāšanas censties šo raudāšanu novērst ar dažādām metodēm. Ja godīgi - par šo tēmu ir dažādi viedokļi - neļaut sev kā vecākam kāpt uz galvas jau bērnībā, nogaidīt kādu laiku, lai paraud un tikai tad pievērsties, vai tomēr neļaut raudāt vispār? 

Pieļauju, ka vecums dara savu un ar katru bērnu pacietība un nervi kļūst vājāki, bet es nevaru noklausīties, kad mazulīte raud. Sākumā bija situācijas, kad uz pāris minūtēm man bija nepieciešams iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, lai to visu paciestu, bet kopumā es neļauju raudāt. Tiklīdz jūtu, ka raudāšana būs liela un tā nav tikai uzmanības pievēršanai, ņemu rokās, ja tas nelīdz, noģērbju plikiņu un dzīvojamies vēdinot "dupsi", ja arī tas pēc kāda laika vairs nelīdz, lieku ratos un šūpoju, jo mūsu ratiem ir laba amortizācija. Ja arī tas nelīdz, ņemu rokās šūpoju guļus, staigāju mainot pozas - guļus, stāvus, pāri pleciņam, glaudu galvu, tad lieku pie krūts sēdus, šūpoju sēdus pozīcijā uz pakava, tad pie krūts liekus guļus gultā. Bieži vien ļauju viņai gulēt man blakām, turu viņas rociņu, lai viņa nesabīdots un justu ciešāk mani sev līdzās, atceros, kā šī rociņas ņemšana bija aktuāli manai lielākajai meitai. Viņa gulēja savā gultiņā, bet caur redelītēm vienmēr rociņa bija man līdzās. Vēl pie mierināšanas paņēmieniem ir staigāšanās ārā, protams, sākumā bļaušana nemazinās, bet ratiem šūpojoties viņa iemieg, tiesa gan apstāties nevar. Mums nelīdz arī braukšana mašīnā, zinu, ka ir ģimenes, kur mazuļu nomierināšanai der naksnīgās vizināšanās, mūsējai šis variants neder. Ik pa laikam ar pirkstu lēnām velku no pierītes uz degungalu, dažreiz, kad actiņas piekusušas un smagas, tas nostrādā. Dienas mums ir muskuļu "kačāšanai", jo pa dienu viņa iemieg uz 10-15minūtēm, reti kad gulēšana ir līdz stundai, tad aktīvi meklējam īstos paņēmienus neraudāšanai, runājamies, gūginam, smejamies, bet tas ne uz ilgu laiku, līdz ar to šūpošana uz rokām ir ilga. Sākumā rokas sāpēja, bija pat sīki zilumiņi, bet nu esmu pieradusi. Naktis ir mierīgākas, izdodas reizēm pat iztikt bez barošanas naktī, vai arī tikai ar vienu barošanu. Ja viņa jūt mani viņai līdzās, bieži vien iečīkstas un tad dzirdot manu balsi, atkal iemieg, vai arī atliek sajust krūti, kad arī viss atkal ir mierīgi. Un izdodas nogulēt 5-7stundas.

Kādi ir Jūsu, mammas, paņēmieni mazuļa mierināšanai? Padalāmies ar pieredzi, varbūt tieši šis veids derēs arī vēl kādai mammītei.