Ikdiena ar bēbīti: Katram savs labākais

Iemācīties saprast, ka ne vienmēr tas, kas ir labākais man, noteikti labākais un pareizākais būs arī citiem - ar šādu atziņu saskāros pirms kāda laika pastaigājoties pa galvaspilsētas ielām kopā ar savu mazāko meitiņu. Šī mums bija ratu pastaiga, lai arī ikdienā mūsu pastaigas parasti notiek pa netālo mežu un mūsu ciematu, jā staigājam pa meža ceļu, kopīgi klausoties putniņu čivināšanā un lasot tikko izplaukušos priežu pumpurus, kuriem viegli tikt klāt, jo nesen nogrieztās priedes turpina dzīvot arī priežu zaros. Kādēļ blogs ar nosaukumu "Katram savs labākais", tas tādēļ, ka mūsu katra ikdiena ir citādāka, tai pakārtojot arī vajadzības un iespējas. Kaut kā dikti palicis prātā citas mammas komentārs, ieraugot mūs un mūsu ratus - "šausmas, kā ar tik lieliem ratiem vispār var braukt, viņi taču smagi un neērti". Tas viss notika divu citu māmiņu sarunā, ejot mums ar meitiņu aiz muguras, taču pietiekošā attālumā, lai visu šo sarunu dzirdētu arī mēs. Jā, rati mums ir salīdzinoši lieli un piekritīšu, ka arī smagi, taču esmu ar mieru paciest šo smagumu, pretim saņemot komfortu, jo spējam izbraukt pa meža ceļiem gan dubļu, gan milzīga sniega laikā, spējam kulbiņā ielikt arī lielo aitas vilnas guļammaisu, spējam arī septiņu mēnešu vecumā ietilpt lielajā kulbā ar visu guļammaisu un ļauties mierpilnam miedziņas dienas vidū. Ratiņi jauki šūpojas, nevis kratās. Ratiņi ir ļoti dažādi un mēs iegādājāmies tādus, kuri noderēs mūsu ikdienai - dzīvojam mežā, privātmājā un pagaidām pārvietojamies arī ar lielu auto, kurā iespējams ērti to visu ietilpināt un iecelt-izcelt šos, tā teikt smagos, ratus no auto man nesagādā grūtības, jo nekur tālu tie jānes nav.

Bieži vien Tu sēdi un domā, cik daudz gudrinieku starp mums ir, kuri uzskata, ka visi pārējie apkārt ir stulbi, nestilīgi, vai dīvaini, reāli neapzinoties, ka mēs katrs esam dažādi un tas, ka mēs neesam visi vienādi un savus mazuļus nevizinām vienādos, pareizajos un vienos īstajos ratos nenozīmē, ka tādēļ mēs esam dīvaināki, vai šausmīgāki.

Katram taču arī ir savas iespējas - viens spēj atļauties sev ratus 100eiro robežās, citam šīs iespējas ir vairākos tūkstošos. Cits pastaigās iet tik, cik uz veikalu iziet, cita pastaigas ilgs vairākas stundas dienā. Cits pastaigās neiet vispār, jo izved svaigu gaisu paelpot ratiņos uz balkona pilsētā. 

Būsim saprotošas un iecietīgas, jo pieļauju, ka arī mēs kā mammas esam dažādas un vienai āda ir biezāka, citai plānāka, lai spētu šos nicinošos komentārus "laist gar ausīm". Jo, ja esi tikko jauna mammīte, negulējusi, ar pirmo bērniņu, kad viss ir svešs, dzirdot ko tādu, tas varētu būt piliens pilnajā emociju traukā, lai sajustos vēl briesmīgāk, jo, kā tad tā, man ir slikti rati, kā es tādus vispār nopirkt varēju utt. Es, kā mamma ar pamatīgu pieredzi to protu laist gar ausīm un tikai pasmaidīt par tik aprobežotu domāšanu un komentāriem.