Ikdiena ar bēbīti: Kad spēki izsīkst, visi roku rokā, cieši kopā

Ikdiena ar bēbīti: Kad spēki izsīkst, visi roku rokā, cieši kopā

17. Jan 09:26 ViKrEm mamma ViKrEm mamma

Pienāk dienas, kad ilgstošas negulēšanas un stresa ietekmē esi pilnībā uz spēku izsīkuma robežas un šķiet, cik ilgi, kad tas beigsies, vairs nespēju, bet tāpat jau kaut kā ej un dari, rodot spēku. Lielāko dienas daļu es pavadu ar mazo un nakts kreņķus arī esmu paņēmusi uz sevi. Liels palīgs man ir vīra mamma, kura atbrauc dažas reizes mēnesī, bet pārējiem mājās ir savas atrunas - nāk miegs, man jāmācās, pēc darba esmu pārguris, labāk pagatavošu ēst utt. 

Protams, mēs sievietes esam stipras un esmu no tām, kuras reti kad lūdz palīdzību no malas, jo uzskatu, ka es taču esmu stipra, kā mammai man taču jātiek galā. Citas mammas tiek, mana mamma arī bērnībā tika galā, kā tad es pēkšņi nevaru? Zinu, ka jāprot lūgt palīdzība un tas nav jādara tikai tad, kad "slēdzies ārā". Un ziniet, pienāk brīži, kad palīdzība no malas atnāk pati, kad arī savējie saprot, ka jāpalīdz, negaidot par to lūgumu. Tas ir tik patīkami, kad lielā meita piesakās paauklēt mazo, kamēr es padaru darbus virtuvē, tad palūdz samainīties, jo esot tomēr grūti :), kad četrgadnieks saka:"Nesatraucies, mammīt, es paskatīšos, lai viņa nenokrīt, kamēr dzīvojas ar pliku dupsi..." To abas lielākās meitenes dara tik patiesi un no sirds, negaidot eiro, vai divus...

Tad, kad lielais dēls un vīrs pārbrauca mājās, dēls labprātīgi paņēma mazo māsu, aizgāja dzīvoties augšā uz savu istabu un es varēju ielīst guļamistabā nedomājot, ka tūlīt kāds ieraudāsies un man atkal vajadzēs skriet.... Vīrs tikmēr tīrīja sniega kalnus pagalmā, iedomājieties, pamostos naktī no mazās raudāšanas, kad viņa vēlējās ēst, skatos - Emīlija nolikta gulēt, mazā arī tik klusītēm iemidzināta un es esmu gulējusi piecas stundas no vietas. Škiet šādās situācijās mēs esam kā viens vesels, roku rokā, bet ziniet, kāds bija iemesls bērnu nečīkstēšanai par palīdzēšanu? Izrādās no rīta visiem ir bijis sods, jo skaļi uzvedās, kamēr mēs ar mazo ķērām miedziņu, kas viņai pēdējā laikā ir milzīgs deficīts. Izrādās, vīrs abiem lielajiem bija pateicis - katrs divas stundas auklēsiet mazo, bet Emīlija tam pieslēdzās brīvprātīgi. Bet šķita, ka viņi paši savu kļūdu ir sapratuši un šo "nosacīto sodu" pildīja kā palīdzību, kad mammai galīgi spēka nav un nav taču neiespējami paauklēt mazo un otru mazo māsu nolikt gulēt. Un man tad nav grūti pamosties 6.30, lai visus pavadītu viņu skrējienā, lai sapucētu mazo māsu uz dārziņu, sabučotu un ziniet, Emīlija vecvecāku pasākumā teica, ka gaidīs arī mammīti, jo "es taču audzinātājai uzzīmēju arī Tevi, teicu, ka arī Tu būsi". Tā man Emīlija no rīta teica ar buču uz vaiga. Viņiem bērnudārzā katru gadu janvārī ir ballīte kopā ar vecvecākiem, gatavojot dzimtas koku, zīmējumus, rotaļas. Tas ir tik mīļi un jauki, ka bērnudārzs ir par ģimeniskām vērtībām. Un jā, pirms kāda laika es Emīlijai jautāju :"Vai Tu esi laimīga, ka Tev ir divas māsas un brālis?" Viņa savos četros gados man atbildēja:"Mammīt, es esmu laimīga, ka man ir gan mamma, gan tētis, gan māsas, gan brālis..."

mamma88 mamma88 17. Jan 13:50

Tas ir jauki, ka vecākie bērni palīdz, bet tam nevajadzētu būt kā sodam.

lauvinja lauvinja 17. Jan 09:41

Ģiimene tāpēc jau ir ģimene, lai viens otram palīdzētu. Tomēr reizēm der pārvērtēt visus tos pienākumus, kurus sieviete labprātīgi uzņemas, un pēc ir pārgurusi. Ir daudzi pienākumi ar kuriem lieliski tiek galā citi ģimenes locekļi, ja vien mamma neskrien visiem pa priekšu!