Iepazīsimies, Eliass. Topošais džentlmenis, bet šobrīd vienkārši foršs džekiņš

1. Kā tevi sauc un cik vecs tu tagad esi (gadi, mēneši)? Pastāsti, kā māmiņa ar tēti izvēlējās tev vārdiņu, cik tas bija vienkārši vai sarežģīti un kādi vēl bija varianti, kā arī pastāsti, kāpēc beigās tomēr tiki pie šī vārdiņa, un vai tas notika pirms dzemdībām vai jau pēc.

Labdien. Mani sauc Eliass un šobrīd esmu jau 1 gadu, 2 mēnešus un 9 dienas jauns ziķeris. Nu, vismaz mamma tā saka. :) Ar mana vārda izvēli viss bija pavisam vienkārši – mamma jau no pamatskolas zināja vārdu meitenei, kas pilnīgi noteikti nederētu man. Un kad 7 mēneša beigās es beidzot mammai atklāju noslēpumu par savu dzimumu viņa izmisumā saprata, ka gaidot bērniņu, pati apgalvo, ka dzimums neesot bijis svarīgs, viņa ne reizi nav aizdomājusies par vārdu dēlam. Ja nu tomēr rodas tāda nepieciešamība. Kas man atlika? Nācu mammai talkā un naktī savu vārdu iečukstēju viņai ausī. Domājiet ar to viss beidzās? Taču nē! Pieaugušie bērniem neuzticas un jau no rīta mamma vērsās pēc palīdzības pie krustmātes Google, lai pārliecinātos, ka šāds vārds eksistē. Ir, ir! Vai nu es melotu par šādu svarīgu faktu, jo man taču arī ir svarīgi, ar kādu vārdu mūžs jāpavada. Man ir Sengrieķu vārds, kas tulkojumā nozīmē – Dievs ir mans kungs. Un cik zinu, citi varianti izskatīti netika un kopš tās dienas mamma visiem lepni stāstīja, ka gaida nevis bērniņu, bet Eliasu. Nu, mani! :)

2. Kurā grūtniecības nedēļā tu nāci pasaulē, kurā dzemdību iestādē un kurā nodaļā?

Un te atkal man ir interesants stāsts. Mamma dikti centās ar mani sarunāt lai dzimstu maģiskajā 12.12.2012. Viņa bija dzirdējusi astrologu teikto, ka šajā datumā dzimušie bērni būs garā stipri un viņiem plānotās lietas padosies viegli. Man uz šo visu bija savi plāni. Laukā decembris, bet kopā ar mammu tik silti un jauki. Nu kāda vēl dzimšana un tik ātri? Un tad nepacietīgā mamma ārstiem stāstīja, ka ar šo vīrieti, tas ir mani, diez vai izdosies sarunāt pa labam un42ned. mēs abi ar mammu, agri no rīta devāmies uz Rīgas Dzemdību namu. Vispirms mēs pāris dienas pavadījām 5 stāvā, kur iepazināmies ar mana drauga Aleksandra mammu. Kad man vairs nebija izvēles un bija jādzimst, mūs abus pārveda uz 7 stāvu istabiņu Nr.1. Tur tad arī nācu pasaulē, laikā, kamēr visa pasaule gaidīja pasaules galu, jo piedzimu 21.12.2012. Nu Jūs taču atcerieties to epopeju par Maiju kalendāra beigām, kārtējo pasaules galu ... Nu ja, kam pasaules gals, kam jaunas dzīves sākums. Mammas draugi mani sauc par Maiju bērniņu. :) Lūdzu nejaukt ar Maija mēnesi vai meiteņu vārdu. Ar to man nav nekāda sakara. Nu ja, un savas pēdējās dienas slimnīcā pavadīju 3 stāvā.

3. Kā sauc tavu mammu un tēti? Vai viņi ir apmierināti ar vārdiem, ko viņiem vecāki devuši, vai arī viņi bija no tiem, kas bērnībā vārdu gribējuši mainīt?

Man ir tāda situācija, ka pazīstu tikai mammu. Un mammu sauc Kristīne. Tā īsti vēl neesam runājuši par to vai mammai savs vārds patīk vai nē. Lai gan nē, ir nojauta, ka spurainajos pusaudžu gados vārds varēja likties par vecmodīgu. Bet ko tu padarīsi? Tajā laikā, nu, kad mamma dzima, vārds Kristīne bija ļoti populārs, pateicoties filmai Purva bridējs. Vispār jau Kristīne ir skaists vārds, stiprs un man pats mīļākais. J Tētis?! Ir man tāds. Ir arī viņa uzvārds. Bet ...

4. Puisītis vai meitenīte? Uz kādu atbildi vairāk bija vērsti tavi vecāki, kad tevi gaidīja, un kāda bija pirmā reakcija, kad viņi uzzināja, ka gaidāms ZĒNS?

Cik zinu, no mammas stāstītā, viņa gaidīja Bērniņu. Nebija svarīgs dzimums, galvenais lai vesels. Mamma vienmēr ir teikusi, ka iekšēji jau no pirmās dienas ir zinājusi, ka būs dēls, bet, kamēr tam nav 100% apliecinājums, tikmēr vienmēr ir iespēja 50/50. Īpaši ja apkārtējie tevī saskata te viena, te otra dzimuma raksturojošās īpašības. J Un tad, 7 mēneša beigās, man apnika mammu mocīt ar to neziņu, beidzot atklāju savu noslēpumu – Mammu, tev būs dēls! Lai arī iekšēji jutusi, tomēr uz sekundes simtdaļu esot iestājies šoks. Un ne jau tāpēc, ka mani negribētu. Nē! Vienkārši tāpēc, ka visiem draugiem un paziņām ir meitenes. Pie kā lai griežas pēc padoma, palīdzības?

5. Kāds mammai un tētim bija priekšstats par to, kā audzināt zēnu? Vai tas šķita sarežģīti, vai tomēr ļoti vienkārši?

Nu kāds var būt priekšstats par manu audzināšanu, ja mamma augusi ģimenē, kur ir sieviešu vairākums? Ja draugu un paziņu lokā tikai meitenes. Skaidrs, ka viņai neklājās viegli. Bet mamma man stipra. Un svarīgi bija tas, ka viņa nepaļāvās uz grāmatās un internetā lasīto „patiesību”, bet vadījās tikai un vienīgi pēc tā, ko saka viņas sirds. Nē, nu šo to no kursiem, grāmatām un vecvecāku teiktā viņa, protams, ņēma vērā, bet pārsvarā novēroja mani un tad rīkojās. Forši apzināties, ka esi bijis novērošanas objekts izmēģinājumiem. :)

6. Rūpes par meitenīti atšķiras no rūpēm par zēnu. Kā ar to tika galā vecāki, vai nav bijušas kādas problēmas, vai noteiktas grūtības? Ja jā, tad kādas?

Nu redziet, te man nav iespēja diskutēt, jo es mammai pirmais un pagaidām vienīgais bērns. Nav iespēja salīdzināt. Lai gan mamma, runājot ar draudzenēm, saka, ka tagad viņa diez vai zinātu kā jārūpējas par meiteni. Es jau gan ļoti ceru, ka reiz man būs māsa. :)

7. Kādas krāsas ratiņus tev izvēlējās vecāki - neitrālas krāsas vai "zēnu" krāsas? Cik svarīgi viņiem tas bija?

Godīgi sakot, nezinu vai ratu izvēlē izšķirošā bija krāsa. Tur vairāk nostrādāja ērtuma un drošības moments. Protams, protams. Tika ņemts vērā, ka esmu puika un rozā varianti netika izskatīti. Lai gan ... pazīstot mammu esmu drošs, ka pat meitenei viņa neizvēlētos rozā ratus. Šajā ziņā viņa man ļoti racionāla. Rati man ir pelēkā krāsā ar sarkaniem elementiem. Piekritīšu, ka meitenei šādi rati diez vai piestāvētu, bet es esmu puika un man ir racionāli domājoša mamma. :) Un man ir super ērti rati.

8. Vai vecāki pieturās pie noteikumiem, ka "zēniem jāvelk zilas drēbes, meitenēm - rozā"? Kādas krāsas apģērbs tev ir vairāk? Vai ir rozā vai zilas krāsas?

O, šī ir manas mammas mīļākā tēma – bērnu ģērbšana. Ja Jūs zinātu kā viņa pārdzīvoja faktu, ka dzīvojot mazpilsētā man ir jāvelk dzeltenas krāsas lācītis, uz kura uzdrukātas muļķīgas lidmašīnītes! Vienkārši mazpilsētās to drēbju izvēle nav tik liela, kā Rīgā. Mamma saka, ka gaume bērnam jāaudzina jau no mazām dienām, un labu gaumi ar muļķīgām uzdrukām neizaudzināsi. Nē, es nesaku, ka viņai taisnība, bet ... tāda nu ir mana mamma. Kad biju mazs man visas drēbes bija bēšos un baltos toņos. Tad pamazām iezagās citas krāsas. Bet nav tā, ka man būtu tikai zilas krāsas apģērbs. Joprojām ir daudz balts, pelēks. Un bija man vasarā viens krekliņš, nu tik spilgts un krāsains, ka es tā arī īsti nesapratu, tas domāts meitenei vai puikam. Bet mamma apgalvoja, ka izskatās skaisti.

9. Vai tev ir tipiskās "zēnu" rotaļlietas? Parādi tās un pastāsti, ar kurām no tām tev īpaši patīk rotaļāties! Vai tev ir rotaļlietas, kas skaitās "meiteņu" (lelles, rati utt.)? Ja nē, tad kāpēc, ja jā, tad parādi tās.

Rotaļlietas. To man ir daudz, lai gan esmu vēl gados jauns. :) Ik pa laikam manā rotaļu kastē uzrodas kas jauns. Ir man dažas mašīnas. Ir mīkstās rotaļlietas. Un daudz dažādu attīstošo lietu. Bet ja tā godīgi, man joprojām ļoti patīk kastes, kurās var visu likt un izņemt, tukšas plastmasa pudeles, mammas mēteļa jostas, kuras var vilkt aiz sevis. O, un grāmatas! Jā, tās arī man ļoti patīk. Īpaši juridiskā literatūra. Tad tu cilvēks jūti, ka esi grāmatu rokās paņēmis. Liela, smaga, bieza. Tiesa, ir viens mīnuss, grāmatā nav bilžu. Un šūpuļzirdziņš. Tā tik ir štelle! Lelle? Hmm ... būs jāpajautā mammai kas tā tāda, jo šo vārdu dzirdu pirmo reizi.

10. Vecākiem šķiet, ka draudzība starp vīrieti un sievieti nepastāv, ir vien ļoti reti izņēmumi. Bet bērnībā viss ir citādi. Vai tev ir kāda draudzene? Cik sen esat pazīstami? Cik bieži jūs tiekaties? Kā kopā rotaļājaties?

Nu, šis jau ir tāds delikāts jautājums un ne jau par visu mamma ir lietas kursā. Nu, Jūs tak mani saprotiet. J Bet pagaidām es draudzējos ar visiem. Man ir forši draugi Aleksandrs un Mareks. Visi esam dzimuši decembrī, ar Aleksandru pat vienā dienā. Kad esmu pie auklītes tur ir Katja. Viņa jau liela, bet vienalga mums ir jautri. Es ļoti gaidu pēcpusdienu, jo tad viņa pārnāk no skolas un sākas jautrība.Te es ar Aleksandru (augšā) un Mareku.

11. Vai tev ir brālis vai māsa? Varbūt -gan viens, gan otrs. Pastāsti, kā viņus sauc, un cik veci ir viņi. Pajautā vecākiem, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana? Kādas atšķirības viņi pa šiem gadiem pamanījuši? Vai viņiem pašiem ir brāļi un māsas?

Pagaidām esmu viens, bet kā jau iepriekš minēju, ļoti ceru, ka man reiz būs māsa. Pagaidām ļauju lai visi mani lutina. :) Man ir SUPERīgākā tante pasaulē. Ilze. Mammas māsa. Viņa mani bieži lutina ar dāvaniņām, bet vislabāk man patīk vizināties viņas mašīnā. Un vēl viņa gatavo dikti garšīgu dārzeņu sautējumu un frikadeļu zupu. Un kad mums abiem ir trakais garastāvoklis, viņa uzliek deju mūziku un mēs abi dejojam. Mamma par to tikai smejas, īpaši tad, kad Ilze saka, ka vairs nevar mani noturēt. Nu bet skaidra lieta, esmu taču svarīga persona. :) Vēl mammai ir divas pusmāsas, kuras dzīvo Anglijā un tur man dzīvo arī abas māsīcas. Vienu esmu jau saticis, viņa man iemācīja rāpties uz galda un lēkāt pa gultu. Otra ir nesen dzimusi un tikšanās vēl tikai priekšā. Nu redziet! Arī man apkārt ir tikai sievietes. Te mana supertante Ilze.

12. Pajautā saviem vecākiem, kādas kopīgas intereses viņiem bija ar saviem vecākiem (vai viņi kopā gatavoja ēst, vai rotaļājās, vai spēlēja šahu, vai devās makšķerēt, vai uz veikaliem devās kopā iepirkties utt.).

Tā kā mamma dzīvoja mazpilsētā, tad liels notikums bija braucieni uz Rīgu, lai dotos uz ZOO. Diemžēl izpalika kopīga došanās uz muzejiem, pasākumiem, jo kā saka mamma, tālajos Padomju gados atpūtas iespēju nemaz nebija tik daudz. Nav ne jausmas par ko mamma runā, bet es viņai ticu. Ļoti iecienītas bijušas dažādas galda spēles. Esot bijis komplekts, vests no tālās Vācijas un dabūts pa blatam (dīvains vārds), ar 30 dažādām galda spēlēm. Cieņā esot bijusi dambrete, jo šahu neviens ģimenē nespēlēja. Bet īpaši bija tie vakari, kad visi kopā esot dziedājuši.

13. Parādi fotogrāfijās sevi un savu ģimeni!

Mana ģimene ir mana mamma. Un protams mana tante Ilze, kā arī vecmāmiņa Silvija ar ģimeni un vectētiņš Modris ar ģimeni. Paši labākie un mīļākie. :)

Lai Jums jauka un smaidīga diena!

Eliass