Paskaties uz savas dzīves ikdienas situācijām no malas!

Paskaties uz savas dzīves ikdienas situācijām no malas!

17. Apr 2013, 17:23 engellis1 engellis1

 

Sveikas visas, visas! :)

Šis raksts, ko turpmāk lasīsiet pie manis ir nācis vairākas nedēļas pa teikumam, pa rindkopai, un uz to mani pamudināja vienas māmiņas diskusija, paldies Tev!.

Šeit, var atrast šo diskusiju:

www.maminuklubs.lv/mazulis/slinkumini-165931/

 

Un ,ja lasot, rodas jautājums, kādēļ es šo varu rakstīt vai no kurienes es to zinu?

Tad , re kur ir mana atbilde: es jau ļoti daudzus gadus esmu strādājusi ar sevi un meklējusi atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, ko man ir pasniegusi dzīve, un dzīves situācijas. Paldies viņām, jo no tām esmu kļuvusi viedāka un gudrāka! J Izlasot neskaitāmas grāmatas, un mācoties skolā, kuru arī esmu pabeigusi, esmu iemācījusies lielākoties tikt galā ar savām emocijām, domām un sajūtām, un TĀDĒĻ ES DOMĀJU, KA MAN IR AR KO PADALĪTIES AR JUMS!

 

  • Ļoti bieži savā dzīvē un , atzīsim pašas sev, tieši sievietes vairāk saskaras ar daudziem teikumiem, jautājumiem un pat nopūtām no citiem cilvēkiem, kas pēc tam liek justies slikti vai „ne savā ādā” un iedarbina mūsu smadzenēs neskaitāmas domas un jautājumus un pat šaubas, piemēram, kādēļ viņa/ viņš tā pateica? , varbūt tiešām ar manu bērnu / mani kaut kas nav kārtībā? Vai es esmu laba mamma/sieva/darbiniece? Šie jautājumi var mūsu prātos būt daudz, daudz un tik pasakaini dažādi.

 

Turpmākajā rindkopā es uzrakstīšu iespējamos „scenārijus” , kas ļoti iespējams arī kādai no Jums ir iedarbinājušas „pasakainos jautājumus” Jūsu galvās:

 

  • ·         Kā Tavs bērns vēl nerāpo/neveļas/nestaigā?
  • ·         Tu dod ēst TIKAI pēc 3.5 h, es gan savu bērnu badā nemērdēju?
  • ·         Tavs ārsts tā teica, nu nezinu, nezinu....mans teica tā un tā
  • ·         Bērnu tik daudz pa rokām NEDRĪKST, citādāk vēl pieradīs
  • ·         Tu tik viņu neizlutini, citādāk vēlāk būs.....
  • ·         Mhāā, traki Tev, ka pats vēl nēed....
  • ·         Tā jau ir, mūsdienu audzināšanas metodes ne pie kā laba nenoved....
  • ·         Tu neej pie fizioterapeita to, jau dara katra mamma (lasīt katra NORMĀLA mamma)?
  • ·         Es Tev jau cik ilgi saku, iedod TAM bērnam TO nomierinošo tēju, ko mocies?
  • ·         Vai tik bērns negrib ēst/dzert/ gulēt?

 

Un šādi es varētu turpināt un turpināt rakstīt , šoreiz es apzināti uzrakstīju teikumus, kas saistās ar bērnu audzināšanu un negatīvu stresu, kas mūsos iekšēji meklē atbildes uz jautājumu:

Vai es esmu laba mamma?

Un domas, kuras var izraisīt iepriekš rakstītais:

Es neesmu pietiekami laba mamma!

Un šie jautājumi: mūsos var izraisīt negaidīti daudz emociju: dusmas, aizkaitināmība, bailes, šaubas, bezpalīdzību, bailes no nosodījuma utt.

 

Lai labāk izskaidrotu, kas tad notiek mūsu sajūtās, domās un darbībās un kas notiek otra cilvēka sajūtās, domās un darbībās, mēģināšu Jums nodemonstrēt ar dialoga piemēru:

 

Mamma1: Sveika! Kā Tad Jums iet?

(vēlme zināt kā iet? Un uzzināt ko jaunu + )

Mamma2: Labdien! Paldies labi, Mārtiņš tik daudz jau, ko iemācījies, man tāds prieks par viņu!

( pozitīva, patiesa atbilde un vēl lepnums par savu bērnu, lai otrs to pamana un novērtē)

Mamma1: 

Jā, nu mans ziķeris jau arī liels un jau sācis rāpot! Tavs bērns jau arī noteikti rāpo, nekā vienā laikā dzimuši.

(Nedzirdēja/izliekas nedzirdam, ko saka Mamma2, pozitīvu atgriezenisko saiti nedod, bet „sāk sacensties”, kurai labāks bērns, apgalvojuma formā izsaka savus minējumus, ka bērnam tagad jau ir jārāpo. )

Mamma2: Nē, vēl nerāpo.

(Mamma2 sāk aizstāvēties un „iedarbina” domās salīdzināšanas mehānismu ar mammas 1 bērnu, sajūtas slikti, sāk domāt daudz un dažādas domas, Mamma1 sajūt pārspēku, ka Mamma2 jūtas slikti)

Mamma1: Kā vēl nerāpo? Sen jau laiks tā kā būtu laiks kļūt patstāvīgākam.

(Jautājums izskan kā pārmetums, kā pats par sevi saprotams, ka bērnam jārāpo, kā arī tiek iedots padoms/norāde Mammai 2, ka bērnam jākļūst patstāvīgākam, un ļoti iespējams, ka Mamma 2 vēl vairāk sāk sevī skatīties un domāt, salīdzināt. Un var sākt/ vai jau iedomājās, KA IR SLIKTA MAMMA! )

Mamma 2: Man daktere teica, ka tas ir normāli vēl ir laiks, lai iemācītos.

(Attaisnojās, attaisno savu bērnu, un savu rīcību , kas īstenībā nemaz nav jādara)

Mamma1: Nu, nezinu, vai tas ir normāli, mans jau kā mēnesi atpakaļ sāka rāpot....

(sajūtas pārāka un vēl vairāk salīdzina)

Mamma2: Mjā/Mhm..........

(vairs nav ko atbildēt , ir sajūta, ka ir pilnīgi „sakauta” un NAV LABA MAMMA!

 

Šis ir TIKAI IESPĒJAMAIS PIEMĒRS, to veidi var būt daudz un dažādi, bet mans mērķis bija parādīt, ko 1 minūtes saruna spēj izdarīt ar mūsu domām, jūtām un rīcību.

 

Nākošajā piemērā parādīšu, kāda būtu saruna, ja abas mammas būtu ieinteresētas ieklausīties un PATIESI interesētos un pieņemtu viena otru.

 

Mamma1: Sveika! Kā Tad Jums iet? (vēlme zināt kā iet? Un uzzināt ko jaunu + )

Mamma2: Labdien! Paldies labi, Mārtiņš tik daudz jau, ko iemācījies, man tāds prieks par viņu!

( pozitīva, patiesa atbilde un vēl lepnums par savu bērnu, lai otrs to pamana un novērtē)

Mamma1: Jā, man arī prieks, ka Mārtiņš ir tik daudz iemācījies. Un kas tad tas tieši ir, ja drīkst zināt?

(Pozitīva atgriezeniskā saite + atvērts jautājums, lai izzinātu un turpinātu sarunu)

Mamma2: Viņš ļoti labi veļās un jau šūpojās celīšos. Un ko Adrians jaunu ir iemācījies?

(Atbilde uz jautāto jautājumu+ atvērts jautājums sarunas turpināšanai)

Mamma1: Adrians tikko ir iemācījies rāpot............utt.

 

Ko darīt, ja tomēr dzīvē ir tādas situācijas kā pirmajā piemērā?

 

Man vienmēr izcili ir palīdzējusi „JĀ” attieksme, „Ha, laikam kļūdījos” un izinošu jautājumu pret uzdošana, kā arī citas, bet mazliet sīkāk ar piemēru palīdzību par šīm trim metodēm.

 

Saīsināti piemēri:

Mamma1:  Kā vēl nerāpo? Sen jau laiks tā kā būtu laiks kļūt patstāvīgākam.

Mamma2: Jā, jūs pareizi dzirdējāt Mārtiņš nerāpo.

(Jā, attieksme, vienmēr palīdz, kad gribās aizstāvēties un teikt NĒ. )

Es īsti nesapratu kā Jūs to domājat, ka sen ir laiks kļūt patstāvīgam? ( Pret jautājums, izzinošs jautājums. Ja vēl ir pārmetumi vai jaut., var pajautāt, pēc kuras mērauklas mēra laiku, kad jāsāk rāpot, jākļūst patstāvīgam utt. )

 

Mamma1: Nu, nezinu, vai tas ir normāli, mans jau kā mēnesi atpakaļ sāka rāpot....

Mamma2: Hi, ziniet laikam kļūdījos to visu Jums stāstot

(jāsaka ļoti vieglā tonī un brīvi )

Uz tikšanos, lai jauka diena!

(šis jāsaka arī viegli , brīvi un BEZ IRONIJAS!!!)

 

Šīs aprakstītās metodes darbosies TIKAI tad, kad to dara viegli, brīvi (pēc iespējas mazākā ietekmē no emocijām) un BEZ PĀRĀKUMA APZIŅAS UN IRONIJAS!

Es ļoti ceru, ka šis raksts, kas tapa kopā vairākas nedēļas, lika Jums paskatīties uz savām dzīves situācijām no malas, un ļoti iespējams, ka dialogu piemēros saskatījāt sevi gan Mammas1, gan Mammas2 lomās, bet tas ir tikai normāli, ka ne vienmēr esam perfektas, bet ja Jūs šis uzrunāja, tā jau ir zīme, ka Jums tas interesē un Jūs attīstāties kā personības.

Lai krāsains pavasaris iedvesmo daudziem „JĀ”!

 

L.

engellis1 engellis1 18. Apr 2013, 09:26 bārbala zāle

Jā, man arī tā bija, kad sāku to visu ievērot, bet kā Tu saki, nekad jau nav par vēlu laboties, darīt, runāt citādāk ar lielāku , patiesu interesi par otru cilvēku. Un visjaukākais ir tajā, kad to patiešām sāk darīt, otrs cilvēks sāk arī par Tevi patiesi interesēties!