Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Kad piedzima Olītis, viņš bija no mierīgajiem bērniņiem. Aizmiga viegli, pats savā gultiņā. Rokās nekad nevajadzēja šūpināt, viņš pat īstenībā ļoti protestēja ja paņēmām viņu uz rociņām vertikāli. Nezinu kāpēc, bet viņam kaut kas nepatika tajā pozā un jā - nekādas šūpināšanas.
Pirmos mēnešus viss bija skaisti, bet tagad pēdējo pusotru mēnesi viss ir pamainījies. Nezinu kā bijām līdz tam nonākuši, bet viņš vairs neaizmiga viens pats savā gultiņā. Tagad domājot, tas laikam sākās ar brīdi, kad viņš iemācījās celties kājas. Sāka celties kājās, stāvēja un raudāja, negulēja.
Tad nu sākām ņemt viņu blakus, viņš aizmiga un iecēlām atpakaļ viņa gultiņā.
Pirms divām nedēļām mājās apspriedām šo situāciju. Domājām, cik slikti vai labi tas patiesībā ir, ka viņš aizmieg blakus mums. Pēc idejas jau nekas slikts. Bet tomēr, tak pierod un drīz vairs vispār negribēs gulēt savā gultiņā. Šis ir tas, kas tiešām biedē. Tā kā mums šis ir pirmais bērniņš, tad mēs vēl taustāmies un mēģinām saprast par daudzām lietām kā būtu labāk mums un bērniņam, lai pašiem pēc tam nav jākož pirkstos par to, ka nezinām kā visu vērst par labu.
Šī ir jau otrā nedēļa, kad mēģinām, lai bērniņš aizmieg pats savā gultiņā. Ejam ar viņu vienlaicīgi gulēt, izslēdzam gaismu, palienam zem segas un izliekamies, ka arī guļam. Nav viegli. Ne pavisam nav! Citus vakarus dīdās, dīdās, ceļas kājās, atkal apguļas, atkal ceļas un tā kādu pus stundu līdz beidzot aizmieg. Savukārt citus vakarus ir kārtīgs koncerts, jo ne pa kam nevēlas likties uz auss. Visu laiku stāv un raud. Mēs jau ļoti ceram, ka viņš drīz pieradīs un ies smuki gulēt, bez kašķiem!
Kā Jums iet ar gulēt likšanas periodu?!
Vai tiešām ir tik slikti, ja mazulis aizmieg blakus mums?
Nesaskatu neko sliktu tajā, var jau teikt, ka slikti vai nevajag tā, bet gan jau pienāks vecums, kad negulēs blakus. Mēs parasti iemidzinam pie sevis un pārliekam gultiņā, pa nakti ja pamostas un ņemam pie sevis uzreiz, ja grib, man pašai miegs nāk un neiešu bērnam pa nerviem dot nakts laikā. Nopirkām pat daudz lielāku gultu, tomēr arī uzskatu, ka bērnam tā ir drošības sajūta, tik daudz redzēju, ka viņa paceļ galviņu un paskatās vai blakus esam un tad čuč tālāk. Un nevajag klausīt ko citi saka kā pareizi vai nē, vajag ieklausīties savā bērnā un pašos, citiem daļas nekādas, jo lielāko drošību un mīlestību sniedz tikai vecāki... Un tas mazais cilvēciņš ātri izaugs
Vajag ļaut maziem būt maziem! Tad arī pieaugot spēs uzvesties kā pieaugušie! (Angļu valodā var palasīt - benefits of co-sleeping/bedsharing)
Vispār palasot pieejamo informāciju ir skaidrs viens, bērnam labāk gulēt pie vecākiem, tas ir labākais viņu attīstībai. Tas ka vecākiem tas nav īsti ērti ir cits jautājums, bet tas atmaksājas vēlāk, jo mazie daudz
labāk guļ un murgu gandrīz nav. Izlutināt mazos šādi nevar, tikai var iedot drošības sajūtu, lai paaugoties nebūtu bailes aizmigt un krietni samazināt risku psiholoģisko problēmu izveidei nākotnē. Zinu, ka reizēm ir grūti, bet lai cik klišejiski tas neizklausītos - mazie tik ātri izaug lieli, nemaz nepamanīsi, kad šie brīži pietrūks.
Savu tajā pašā posmā ieradināju, aizmigt šūpinot rokās, domāju labāk vienkārši ļaut aizmigt blakus, jo to izmainīt bija grūti... Šūpināšanu labāk atstāt izņēmumiem, kad tiešām vajag.