Parasti jau mammas priecājas, ka viņu mazais to un to dara...bet ne vienmēr tā ir labāk.
Piemēram, mana meita, kurai drīz būs 8 mēn., mēģina celties kājās. Kā ierauga kādu palielāku priekšmetu, tā stutējas kājās, bet, runājot, ar fizioterapeiti, tika ieteikt vismaz ap gadu to staigāšanu un stāvēšanu sākt, lai nedeformētu kājas. Viņa vēl nerāpo, bet ir 4rāpus poz., un šūpojas. Vēl nesēd, bet stutējas, lai sēdētu. Visu dara, bet ne lidz galam. Negribētos ļoti, lai bērns izlaiž rāpošanu, un uzreiz jau ceļas kājās. Rāpojot var labi nostiprināt muguras muskuļus. Tapēc mēģinu neradīt apstākļus, kur būtu visas iespējas stāvēt, stutēties.
Šī viennozīmīgi nav diskusija, kur māmiņas var mērīties ar krāniņiem, no sērijas kurš ko prot ātrāk=labāk. Drīzāk parunāsim un dalīsimies pieredzē par to kad sāka Jūsu bērns rāpot, celties kājās, stāvēt?
Gēni arī, bet vēl attīstības laikā var rasties, ja ir tā veicinošie faktori.
List saka tikai 7menesos, taisiju trasi uz gridas, lai lien pari..Rapot saka pirms 8 menesu vecuma. Pirms tam apsedas. Ka saka rapot, saka celties uz celiem, gandriz uz reiz (2ned laika) ari kajas.. neko nepalidzu vinai, lai pati dara.
Man rehabilotoloģe teica, ka bērnam viss jādara gašam, vienalga kurā vecumā to sāk darīt, galvenais, ka pati. Teica, lai sēž kādās pozās grib, rāpo kā prot. Visas problēmas sākas tad, kad sāk labot bērna kļūdas. Bet varbūt tieši manam bērnam ir pareizāk tas, kas citiem ne.. mana dūda sāka celties kājās aptuveoi 8.5 mēnešos, ārsti neredz problēmu, tikai saka, lai nestaidzinam, lai pati izdomā.. tagad 9mēn un loti lēni sāk pārvietotiepS uz sāniem, pieturoties visur kur var..
Domāju, ka nenāks par ļaunu ar bērnu padarboties, parotaļāties tā, lai būtu interese rāpot.
mans puika piecēlās kājās vienlaicīgi ar pirmajām rāpošanas kustībām. Tad nu kādu mēnesi aizbarikādēju gandrīz visas vietas, kur pieķerties, lai pieceltos, neļāvu arī pie manis ķerties un stutēties, darbojos ar viņu tā, kā ieteica fizioterapeite. Protams, ka turpināja celšanos kājās, bet rāpoja arī. Un, kad jau regulāri un ar prieku rāpoja, tad beidzu raizēties par celšanos kājās, tā viņš rāpoja un pieturēdamies cēlās līdz pat gada un 2 mēnešu vecumam, kad spēra pirmos solīšus. Nepiekopu nekādas staidzināšanas aiz rokām vai padusēm turot un neļāvu to darīt omēm.
Sēdēt sāka tikai 11 mēnešu vecumā. Diemžēl tajā neieteicamajā W pozā, kas gan bija likumsakarīga, ja stāvus piecēlās jau pirms prasmes sēdēt... Tikai pēdējā mēneša laikā ir pasācis apsēsties pareizi pats (līdz tam es bieži vien koriģēju pozu).
Nedrīkst=navv vēlams!
Es esmu pret bērna stimulēšanu, t.i nemēģinu celt kājās,lai staigā, ja to vēl nedara. Bet tajā pat laikā es neradu tādus apstākļus,kas veicinātu celšnos, bet taisnība jau te mammām ir-kā iemanas, ka var tā izdarīt, tad vislaik tik mēģina un mēģina.
Godīgi saku, ka mani sākumā mulsināja fakts, ka pašlaik viss nav kā pēc med. teorijas. Bet katrs mēs esam individuāls cilv., un es pielāgojos bērnam, cenšos nemeklēt visur roblēmas.
Kàjàs piecēlàs 7,5 mēnešos, bez manas stutēšanas. Prasīju fizioterapeitei ko darīt, viña atbildēja, ka neko. Ja pats bērns to izdara bez àrēja "iespaida", tad nekas traks tas neesot.Kaut kur ap to pashu laiku sàka pareizi ràpot, jo līdz tam ilgu laiku šluca uz vēdera kà partizàns. Pirmos sołus spēra, kad bija 9m un 1 nedēła. Pēc mēneša sàka staigàt. Klausīju vizioterapeiti un neuztraucos, jo bērns to darīja pats bez manas palīdzības
Man līdzīgi kā gabi13, kā iemācījās rāpot, tā cēlās augšā celīšos un vēlāk jau kājās, šajā 7.,8. mēnešu vecuma posmā,bet sāka iet nedaudz pirms gada, tātad kautkur 4mēnešus norāpoja plus "trennējās staigāšanai". Jo man jau liekas (no sava bērna pieredzes), ka ir daudz kam pa vidu "jānobriest," "jāsagatavojas" "jānotiek", lai no celšanās kājās nonāktu līdz staigāšanai, manējā, piemēram, ilgi staigāja gar dīvānu. Piekrītu apgalvojumam, ka jārāda apstākļi, kas nesekmētu šo celšanos kājās, bet es nebiju gatava no mājas iznest dīvānu, gultu, krēslus, nojaukt sienas utt.😀