Greizsirdība starp mammu un vecmāmiņu

Ko darīt, ja greizsirdības iemesls ir mazulis, kurš atrodas, piemēram, vecmāmiņas aprūpē? Mammas sirdī plosās vesela emociju viesuļvētra. Viņa baidās, ka vecmāmiņu bērniņš mīlēs vairāk kā viņu, jo tieši ar viņu bērniņš ir kopā visu dienu.

Mammai ir svarīgi būt pārliecinātai par to, ka viņas brīnums viņai ir uzticīgs ar visu sirdi, bet šajā situācijā ienāk šaubas. Bez tam, mamma mēdz baidīties arī par to, ka vecmāmiņa veiksmīgāk rūpēsies par mazuli, un mamma ar to saskarsies brīžos, kad mazulis jānomierina.. Iedomājies pati skatu, mazulis raud, tu centies no visas sirds viņu nomierināt, tas neizdodas un talkā atskrien vecmāmiņa. Mamma dažkārt grib sajust, ka bērniņš ir tikai viņas bērns. Cilvēks ir tiesīgs uz jūtām, ir tiesīgs just, tātad - mēs drīkstam būt arī greizsirdīgas, tikai katrai greizsirdībai ir sava "seja". Uzzināsim šodien par šo tēmu vairāk!

Greizsirdība ir dabīga

Nellija  - vientuļā māmiņa. Viņai bija labi apmaksāts darbs, un viņa strādāja "līdz pēdējam". Grūtniecības laikā viņu ļoti atbalstīja mamma,kurai, kā reiz, tuvojās pensijas vecums. Tika izlemts, ka tiklīdz viņa pēc dzemdībām atjaunos spēkus, visas rūpes par bērniņu uzņemsies tieši aktīvā vecmāmiņa.

Vecmāmiņa paziņoja, ka galā tiks, un, ka Nellija var droši doties darba gaitās. Tiklīdz dēliņam bija 2 mēnesīši, Nellija sāka strādāt. Atnākusi mājās viņa klausījās savas mammas stāstos par to, kā dēls iemācījies pagriezties, kā iemācījies satvert grabulīti, vēlāk jau - apsēsties un pat staigāt. Bet jaunā mamiņa neredzēja nedz pirmos mēģinājumus apsēsties, nedz pirmos solīšus.. Nellija nodomāja, ka viņai būtu jābūt pateicīgai mammai par to, ka viņu atbalsta tādā rūtā situācijā, bet vairāk par visu viņa vēlējās paņemt bērnu un nekad nevienam viņu nedot. Pat savai mammai. Sirds vai lūza no sajūtas, ka viņa pati atrodas ne tur, kur būtu jābūt, sāpēja, ka viņa neredz to, ko redz viņas mamma.

Protams, tā bija arī greizsirdība, ko Nellija izjuta. Viņai gribējās, lai dēliņš pieder tikai viņai, un šī vēlme nāca no zemapziņas. Ar prātu sieviete saprot, ka mamma, kāda draudzene vai auklīte ir viņai nenovērtējams palīgs, bet sajūtas pretojas prātam. To jau arī sauc par mātes instinktu.

Šī greizsirdība, mazulim augot, samazinās un viss atgriežas normālās sliedēs.

Daudzas māmiņas, kas samērā agri atgriežas darbā pēc bērniņa dzimšanas, vēlāk nevēlas, lai viņu bērnu kāds aiztiek, ņem rokās vai apskauj. Mammai sev pieejamā laikā gribas pašai rūpēties par bērnu. Un tas pat ir labi, jo ir jāsaglabā emocionālā saikne, kas vieno bērniņu un mazuli, un arī mammai ir jāuzņemas atbildība par to, kā bērniņš aug un attīstas.

Savukārt, ja mamma pati nestrādā, viņa nogurst, būdama vienatnē ar bērniņu, un tādos brīžos ir pat prieks, ka ir kāds, kas var palīdzēt, ir kāds, kas var mazuli pieskatīt.

Kā sev palīdzēt? 

Pirmkārt, centies veltīt bērnam laiku tik daudz, cik vien to vari.

Otrkārt, interesējies par visu, kas notiek ar mazuli tavas prombūtnes laikā, uzzini visu sīki un smalki, tev izdosies noķert sajūtu, ka piedalies sava bērniņa dzīvē arī tad, kad esi darbā.

Treškārt, nevaino sevi. Vainas sajūta bieži mijas ar greizsirdību. Vainas sajūta atņem spēku, centies apzināties, ka apstākļi dažkārt ir spēcīgāki par mums, un, ja reiz mums ir jāstrādā, tad pašlaik tā tam vienkārši ir jānotiek. Nestrostē sevi, priecājies par katru brīdi kopā ar bērnu!

Ja bērniņam trūkst mammas mīļuma, jāmaina attiecību struktūra, ja runājam par bērna un mammas attiecībām. Mamma, kas tikai rāj par sliktu uzvedību, ir "auksta" mamma. Tādai mammai negribas neko stāstīt, negribas dalīties ar viņu ne priekos, ne bēdās. Velti vairāk uzmanības mazulim, spēlējies ar viņu, sarunājies ar viņu. Izdomājiet kādu ikdienas tradīciju vai rituālu. Piemēram, ikvakara pasakas lasīšana pirms miega. Tam nav jābūt nekam sarežģītam, galvenais ir veltīt brīdi bērniņam un nedalīt šo brīdi ar kaut ko citu.

Vecmāmiņa grib ieņemt tavu vietu?

Pirmkārt, nesteidzies ar secinājumiem. Tev jābūt pārliecinātai, ka tas tā tiešām ir. Pamata pazīmes varētu būt šādas: vecmāmiņa tavu bērnu sauc par meitiņu vai dēliņu, un nevis epizodiski, bet teju visu laiku; viņa cenšas pieņemt visus svarīgos lēmumus, nepakonsultējoties ar tevi; vecmāmiņas vārdos parādās necieņa pret tevi kā pret mammu.

Otrkārt, centies izrunāties ar vecmāmiņu, lai saprastu kāda ir patiesā situācija. Parunājiet skaidri un gaiši par lomu sadalījumu ģimenē: tu - mamma, viņa - vecmāmiņa. Protams, tu esi viņai ļoti pateicīga par palīdzību, bet neskatoties uz to, ka viņa lieliski tiek galā, mamma esi tu.

Treškārt, iemācies pieņemt viņas dzīves pieredzes nozīmīgumu. Dažkārt vecmāmiņas sāk cīnīties par "tiesībām uz bērnu", jo viņām nepieciešama viņu nopelnu atzīšana. Paslavē vecmāmiņu biežāk, uzsver bērna klātbūtnē cieņu pret viņas pieredzi. Sauc viņu par bērna vecmāmiņu un parunājiet par to, kā viņa audzināja savus bērnus. Bērniņš nedrīkst apjukt pat domās par to, kura ir mamma, kura vecmāmiņa.

Greizsirdība var būt arī laba

Tā var tavai mammai parādīt, ka jāmaina ir attieksme. Bet tas vēl nav viss, arī tev tā var likt aizdomāties.

• Atzīsti, ka tev bērnu audzināšanā ir mazāka pieredze. Vecmāmiņa pa šo taciņu gājusi jau labu laiciņu, un iespējams, ne reizi vien. No vecuma virsotnes labāk redzams tas, kas nav pat ar palielināmo stiklu pamanāms jaunībā.
• Pavēro mazuļa uzvedību. Ja bērniņam ir jautri, viņš brīvi komunicē, izrāda savas emocijas, grib rotaļāties ar tevi, kad esi mājās, tātad - vecmāmiņas audzināšanas pozīcija ir nākusi bērniņam par labu un viss ir kārtībā.
• Esi kritiskāka pret mūsdienu bērnu audzināšanas tendencēm. Protams, mēs vairāk lasām - gan žurnālus, gan grāmatas, gan arī rakstus Internetā. Bet ne visas mūsdienu teorijas eksistēs vēl pēc 30 gadiem. Daļa no tām, pat, ja tagad šķiet pareizas, vēlāk liksies pilnīgi absurda. Un te nu, iespējams, tieši vecmāmiņas pieredze un gudrība palīdzēs tev un bērniņam nezaudēt spēkus tieši tagad. Protams, var eksperimentēt un meklēt savus individuālos paņēmienus, bet dažkārt labākais tomēr būs vecmāmiņas padoms.

Greizsirdību var uzvarēt! 

Greizsirdība nav patīkamas sajūtas, un tomēr - tai ir arī savas pozitīvās funkcijas. Jebkuras negatīvās jūtas, kas rodas tevī ir signāls - kaut kas nav tā, kā vajag, jāpievērš uzmanība. Protams, no aizvainojuma, dusmām un greizsirdības gribas ātrāk atbrīvoties. Bet jācīnās te ir nevis ar savām sajūtām, bet ar to rašanās iemeslu.

Iemācies būt ar vecmāmiņu uz viena viļņa. Jums katrai ģimenē ir sava vieta, savas funkcijas.

Greizsirdībai nebūs vietas, ja… 

•  vecmāmiņa izrādīs cieņu pret bērniņa mammu gan vārdos, gan darbos; 
•  vecmāmiņa būs vecmāmiņa, nevis kāds, kas vēlas ieņemt mammas vietu; 
•  tieši mamma pieņems visus svarīgos lēmumus, kas skar bērniņa dzīvi, kā arī - ja vecmāmiņa vienmēr apspriedīsies ar bērniņa mammu pirms kādu lēmumu pieņemšanas; 
•  mamma katru dienu komunicēs ar bērniņu, un abiem būs laiks, kas pieder tikai viņiem diviem vien; 
•  mamma būs pārliecināta par to, ka bērniņam ar vecmāmiņu mājās patiešām ir labi.

Bērniņam tā ir kolosāla pieredze, ja viņu, neskaitot māmiņu, mīl arī citi cilvēki. Tāpēc, ja vecmāmiņa viņu mīl un viņš vecmāmiņu, tad mazuļa iekšējā attīstība, harmonija tikai iegūs. Tātad - bērniņš būs vēl laimīgāks. Un vai tad mammas nav tās, kas vēl saviem bērniņiem būt laimīgiem?

Māmiņu Klubs