Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
FOTO: maminuklubs.lv/Inga Dzērve
Lai gan mums bērnībā tik ļoti gribas pēc iespējas ātrāk pieaugt, kad tā ir galā, mēs ar prieku gremdējamies bērnības atmiņās. Un nereti tās saistās ar labākajiem draugiem, piedzīvojumiem, kuros iesaistītas arī kādas īpašas rotaļlietas vai sapņi par tām. Vai tu atceries, ar kādu rotaļlietu bērnībā mīlēji spēlēties visvairāk? Un kas patīk tavam bērnam? Izrādās, ka lietas, kam priekšroku dod bērns, var vēlāk atspoguļoties jau pieaugušā dzīvē. Bet nu gan - ļausimies labākajām atmiņām par bērnību!
Piedalies diskusijā, pastāsti tepat, komentārā par savas bērnības mīļākajām rotaļlietām!
Pastāsti, kādas atmiņas tev ar tām saistās! Kā tiki pie kārotās rotaļlietas?
Un vai ir kāda īpaša rotaļlieta, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām?
Kā ir ar spēlēm? Kuras spēles bērnībā bija visiecienītākās?
Varbūt, ka ir kāda, ar ko tagad rotaļājas pat tavs bērns! Atrādi to komentāros!
Gaidām tavus atmiņu stāstus tepat līdz 5.aprīlim!
Būs arī balva- šūpuļzirdziņš no mūsu bērnības!
Māmiņu Klubs
Mana mīļākā bērnības rotaļlieta bija liels lācis un es viņu saucu vienkārši par lāci. Tas man bija nācis mantojumā no omītes, jau manā bērnībā viņam bija 20 gadi. Lācēns palika tēva mājās un tur arī dzīvo kādā nostūrītī - mierā un klusumā. Bērnībā ar draugiem patika spēlēt paslēpes, iejusties pircēju un pārdevēju lomās. Patika veidot smilšu kūkas un pilis. Kā jau lauku bērnam pienākas.
No spēlēm vislabākās bērnībā bija dambrete, riču račs, domino, Tautas bumba un badmintons. Rīkojām pagalmā mačus ar kaimiņu bērniem. No rotaļlietām visforšākie bija dažādi dzīvnieki. Lelles man nepatika, bet ar zvēriem gan aizrautīgi spēlējos.
Mums ar māsu mantu nebija daudz - pāris gumijas dzīvnieciņi, cirks, lotto, domino, riču raču, muciņas!
Mantu bija daudz (tā vismaz pašai šķita). Ar māsu rīkojām "došanos izlūkos", kad mantu kastē beidzot izrakāmies līdz apakšai. Un tad nu bija milzīgi prieki, atrodot jau aizmirstas rotaļlietas. Diemžēl, laikam ejot, no tā ar mani nav palicis nekas.
Dažas mīļākās;
*Skaitīkļi. Bija tādi koka skaitīkļi, kas bija auto, gulta, trepes - viss, kas vien varēja ienākt prātā.
*Bārbijas. Viņām bija māja zem skapīša, pagrabs zem mammas gultas. Tur puva kubiņos sagriezti kartupeļi, burkāni, pat sīpoli. 😃
*Lelles. Nekādā gadījumā nevarēju iet gulēt, pirms "mana meitiņa" nav paēdusi, iztīrījusi zobus un nolikta gulēt SAVĀ gultiņā SAVĀ istabā 😃
* Mošķīši no "Chupa-chups", tos ņēmu līdzi mazgājoties un uz SKOLU. Noliku uz sola, lai "skatās uz tāfeli un mācās" ar mani. 😃
* Mašīnas. Īpaši ar pulti vadāmās. Tās pārveda lelles. 😃
Ai, labāk neturpināšu, nevarēšu apstāties. 😃
Bet gribu piebilst, ka mani kā bērnu nenormāli aizgrāba un saviļņoja diena, kad aizbraucām uz mammas bērnības mājām, un vecmamma bija no bēniņiem nonesusi mammas bērnības rotaļlietas... Atceros, ka pat baidījos tām pieskarties. Un tad tā bailīgi, cieņpilni un lēnām. 😀
Starp tām bija arī šūpuļzirdziņš, par kuru pati maza būdama biju tikai sapņojusi. Tam bija tāds riņķītis, kuru pavelkot atskanēja zviedzieni, kas manī izraisīja sajūsmu. Izrādās, mammai tāds bija. Ceru, ka būs arī meitai. 😀
Tas gan nebūs manas mammas bērnības zirdziņš, tas ir nesasniedzams...
Bērnībā bija viena ļoti mīļa lelle, kura ir saglabājusies jorpojām. No tādām ejošākajām ikdienā bija liels kravas auto, jo tajā forši varēja pārvadāt smiltis pa smilšu kasti un zvērus, kuriem būvējo zoodārzu smilškastē.
Ziemas sezonā topā bija mazmazītiņas klavierītes un papīra lelles, kurām zīmēju štātes un ar māsām spēlējāmies.
No galda spēlēm Cirks, Odzīņspēle (nav ne jausmas kā to patiesībā sauca), ričuračs, spēlējām ar vecotēvu durakus, kažokus (kaut kas starp durakiem un zolīti) pirmskolas vecumā.
Kaut kā šķiet, ka šobrīd ar rotaļlietu kalniem, atņema bērniem iespēju likt lietā fantāziju.
Piemirsu pielikt savu mīksto rotaļlietu mantojumu 😀
Esmu dzimusi 1995. gadā, tāmdēļ manā bērnībā jau bija krietni lielāka rotaļlietu izvēle un pieejamība. Kā jau klasiski meitenēm man topā bija lelles un leļļu mājas. Bet es biju ekonomisks bērns, man ļoti, ļoti patika izgriezt modeles no dažādiem žurnāliem, katalogiem un tās man bija pašas mīļākās lelles, varēju ar tām dzīvoties augu dienu, pārspēja pat visas Bārbijas.
Vēl manas mīļākās mantas bija mīkstās rotaļlietas, tās man ir saglabājušās vēl līdz šodienai un pāries mantojumā manai mazajai punčiemītniecei. Protams, ir daļa, kas ir nozudusi, daļa, kas atdota radu, draugu bērniņiem.
Runājot par vismīļāko, visvairāk sirsniņā iekritušo rotaļlietu, tā bija pārmantota no mana tēta bērnības, tas bija plastmasas krokodils Gena. Joprojām atceros kā mēģināju Genu uzkrāsot un veikt manikīru, visur staipīju viņu līdzi. Diemžēl mūsdienās tādu neesmu vairs nekur redzējusi, kas ir ļoti žēl. Šī ir rotaļlieta, kuru tiešām ilgi glabāšu atmiņās.
Runājot par spēlēm, ko bērnībā spēlējām, vismīļākās bija klasītes, paslēpes, sālsstabi, augstāk par zemi , protams ķerenes. Tā ar draugiem tika pavadītas brīvās stundas gan skolā, gan pēc skolas. Zinu, ka šīs spēles es noteikti gribēšu iemācīt savai meitai, jo tomēr, cik gan labi bija agrāk, kad nebija tik populāri sēdēt internetā un mobīlajos telefonos, mūsu bērniem tas arī ir jāizbauda. 😀😀😀
Man, ja pareizi atceros, mīļākā rotaļlieta bija tieši šāds šūpuļzirdziņš. Tāds mājās bija ieviesojies jau no divām vai trim paaudzēm.
Bet ja runa ir par bērnības spēlēm, tad mana mīļākā bija "Gumijlēkšana". Pat tagad atceroties, kā ar meitenēm lēcām gumijas, gribās atkārtot!
Tagad speciālisti vaimanā par Dobeles gumijas mantiņām - tā bijusi briesmīga inde, pilnas ar ftalātiem, ietekmēja hormonālo sitēmu, veicinot neauglību utt.
Es atceros, ka bērnībā vienmēr žļembāju kādu ķepu vai ausi . Tā jocīgi viņas oda gan.
Man bija rūcošs lācis, dzelzs kravas mašīnīte, daudzas Spodrības gumijas mantas (rūķīši, gulbis u.c.), kā arī lelles. Viena bija ar rozā matiem, pa blatu dabūta😉
Bērnībā jo īpaši mīļas man bija mīkstās rotaļlietas. Par labu uzvedību tētis bieži mājās tādas arī atnesa un uzdāvināja. Manā istabā tika ierīkots liels plaukts, kur visas mantiņas sasēdināt. Viena mantiņām bija īpaši mīļa- ezītis, kam vēders bija pildīts ar pērlītēm. To katru dienu ņēmu līdzi uz bērnudārzu, iespiedu padusē, ejot diendusās. Šis ezītis piedzīvoja arī kādu īpašu notikumu, kā filmā "Krustceles". Ar draudzenēm pamatskolas salidojuma laikā atrakām no zemes kasti, kur bijām salikušas bērnības atmiņas. Kaste zem zemes gulēja 5 gadus. Tas bija jauks, emocionāls vakars, vērām vaļā un ar lielu interesi pētījām kastes saturu. Īpašs prieks par to, ka tagad šīs rotaļlietas pārmantos mans dēliņš, kuram interese par rotaļlietām aug ar katru dienu. Tā teikt, piešķirsim šīm mantiņām otro elpu!