Superbēbītes māmiņas blogs: Ceļojoums - 4.daļa - Charming Shram!

Savu mazo, čīkstošo modinātāju nemaz nesagaidīju. Tā bieži gadās, kad atrodos ārpus mājas. Rīts vienmēr iesākas ar ko citu, ne ierasto vibrējošo mobilo ierīci vai bērna šņukstiem blakus gultiņā! Nu var jau varbūt beidzot pagulēt, ja brīvdienas - kas Tev deva.. 

Kamēr istabā klusums un pa gaisu vēl lidoja miegs, iepriekš piedzīvotais nodevīgi klauvēja pie manas apziņas un mēģināja radīt priekšstatu, kas gaidāms turpinājumā. Gluži kā liela ēna - pār mani nāca apskaidrība, ka pamodusies esmu tālu no mājām, kaut kur, kur it kā ir silts un saulains, tomēr uz grīdas noliktās kājas, saskaroties ar slapjo, zemē noklāto dvieli atgriež realitātē - un es saprotu - esmu Ēģiptē, kur NEKAD nelīst! Nu tikai reizi gadā! un tā reize ir tieši tagad! Nu ne burtiski - bet vakar - likās, ka uz jumta ir kāds ar neizlejamo spaini un viņam ir baigi jautri! Līst, līst un līst..! ''Ak, Dievs- ko tad mēs šodien darīsim, ja atkal turpinās līt?''Mēs taču esam atbraukuši ģimenes brīvdienās. Labi, vīrs brauks nirt, tas jau sen kā sarunāts - bet es ar bērniem - kāds akvaparks, kādas izklaides. Sēdēsim istabā un skatīsimies - mmm, televizors nestrādā, interneta nav, īsti ko lasīt līdzi neņēmu, jo pavadīsim ta'ču laiku pie baseiniem, jūrā, pastaigās!! es atkārtoju šo jautājumu sev galvā vairākas reizes, jo to, kas notiek ārā man liedza saskatīt biezie aizkari, ko pati biju aizvilkusi, lai nebūtu jāskatās uz  - slapjām jūras smiltīm, palmām, kas izskatījās pēc parastām dīķa niedrēm, pūšot vareniem jūras vējiem un tukšumu! apkārt staigāja tikai bažīgi ( te nu gan noteikti kļūdos, jo šis dabas untums nespēja izdzēst mieru no viņu sejām) viesnīcas darbinieki.Lietus laikā un tumsā - jā, vēl joprojām elektrība darbojās ekonomiskajā režīmā! Labi, miers. Ir rīts- katra jauna diena nāk ar cerību! Tā nu plakšķinot kājas pret slapjo grīdu, nepielūdzami strauji tuvojos tiem biezajiem aizkariem! Tagad arī saprotu, kāpēc tie ir ne tikai biezi, bet arī smagi- ja nu gadījumā balkona durvis ir palikušas vaļā un vējš pūš no jūras - istabiņā var iedzīvoties varenā nekārtībā( lasīt - bardakā). Ak, kaut bardaks - bet, lūdzu, saulains! Cik nu ātri vai lēni vēru vaļā tos aizkarus, neatceros, tomēr,tik ātri, cik pamodās visi istabiņā esošie no tā, ko ieraudzīju - jo attiecīgi noreaģēju, saprotams, to vajadzēja redzēt! Labi, labi ,atkal jau pārspīlēju - noelsos vien pati, un vēl pārliecinājos vai nejauši kādu nepamodināju :P 

Tagad beidzās drāma, jo es ieraudzīju sauli! Tās lēktu. Kāds mākonis, apmaldījies no vakardienas sastrādātajām nebūšanām vēl mēģināja kaut ko sabīdīt man degungalā, bet diezgan neveiksmīgi.. Vieglas vēja brāzmas tos ātri vien izdzenāja! 

Man pēkšņi aizmirsās slapjā, aukstā grīda.. Neaizslēdzamās un neatveramās istabiņas durvis un kafejnīcas vienā no ēdamzālēm iebrukušie griesti! Viss kļuva pilnīgi vienaldzīgs! Vīrs brauks nirt - un es ar bērniem - Ju huuuu - laidīsim dzīvē! Ak, brālis laimīgais - viņš vēl nenojauš, ka šodien nekādu ierobežojumu - baseins, trubas, šļūkšana, CocaCola ( no tās gan tikai krāsa un cukura dauzdums, jo izcelsme - liels spainis ar sīrupu un gāzējamais aparāts.. - nu labi, to nebija jāstāsta, jo redzēju pavisam netīšam, tātad, nevajadzēja redzēt kā tas dzēriens nonāk  būrbuļošanas aparātā), jo apsolījos, ka šodien, tā kā - viss iekļauts cenā, viņš drīkstēs to dzert, kamēr pa ausīm līs ārā ( Mēs ļoti labi zinām cik labi darbojas šis nevainīgais psiholoģiskais manevrs - ja atļauj - zūd interese) Mums priekšā, nu labi, viesnīcai kreisajā pusē gan, bet nu sagaidāms - Akvaparka apmeklējums, un vēl viss pārējais, par ko šodien noteikti uzzināsim, jo nojausmas, ko piedāvā šī atpūtas vieta,  man pagaidām - nav! jo vakar lija lietus, bija tumšs un nevienam nebija ne prātā kādam skaidrot kā var izklaidēties un vai vispār varēs ko pasākt!

Nezinu vai liela jēgā iedziļināties sīkumos kā modāmies, krāmējāmies, ēdām brokastis un gājām uz Akvaparku, jo kam tad man stāstīt - katra zinām, cik ļoti esam ar kaut ko pārņemtas, ja tiekam pie tā pirmo reizi.. un ja vēl ir viens bērns, kurš velk aiz rokas un saka - ejam.. jau tagad? nu? un tagad? (kā Šreka multenītē ceļā uz pili) un otrs, kuru tā vien gribās - izcelt no gultiņas un ātrāk izvest ārā siltā saulītē - un parādīt palmas, un nolikt zālītē, un papeldēties un atkal nolikt zālītē, un pasauļoties un  - ak, cik emociju pārņemta! tās burtiski gāzās no manis ārā! Laikam tie 7 mēneši, kas pavadīti mājās, auklējoties, pieslīpējot arvien mājsaimnieces cienīgāku mājassoli un lēnā garā apsūnojot, lika eksplodēt visām iespējamām čakrām! Vērās vaļā neprasot! :) Skatos uz dēlu  - laimīgs, ka ticis brīvdienās nedēļu atrāk par klasesbiedriem, ar dvieli aptinies, gaida.. nu tad varbūt tagad?? Jā - vēderi pilni, tētis ar draugiem busiņā iesēdināts un uz niršanu pavadīts - mēs ejam! Jā, Markuss - tagad mēs ejam! Līna Grieta - pilnīgi bez nekādām problēmām, dauzās savos sēžamajos ratos un bauda siltumu, nevis no biezajām zeķubiksēm, bet no saules! Ak, es ar.. izmetusies gandrīz pavisam kaila - nu piedienīguma robežās. atkal vieta fantāzijām. Normālā vasaras kleitiņa un čībām kājās! 

Vispār, ja man tagad tā jāsaka, tad tās problēmas, kas rodās ceļojot, rodas musu galvās - protams, ir izņēmumi, negaidīta saslimšana, nespēja aklimatizēties ( gribējās kādu grudru vārdu uzrakstīt, cerams, ka pareizi :P ), nepārvarama nevēlēšanās un piespiedu ceļošana vai, piemēram, nozagta pase.. Es nezināju kā būs, kad ceļo ar mazu bērnu, ar lielāko jau šur tur lidots un būts, tādēļ ,tas ko sev pateicu, apsolīju un pavēlēju - būt pilnīgi mierīgai,un atslābt! Jo to jau arī māca Māmiņu  skolā - bērni jūt! Mūs! 

Tā nu arī pavadījām dienas - pilnīgā mierā un harmonijā - kas ir ar mani, visu laiku fantazēju! Protams, ka pāris reizies uzvilkos, jo ''spilvens par cietu un sega par šauru''  (ieskrēja prātā ''Prāta Vētra''), tomēr visā visumā ar visu tikām galā! 

Likās, ka nu jau jābeidz rakstīt - nekā - man pašai par prieku vai bēdām, ka tik daudz jau uzrakstīts ,bet tā arī vēl nekas nav uzrakstīts,  šis bija tikai ievads! :) Tagad pa īstam izstāstīšu, ko tad mūsu nu jau, manuprāt, lielā četru cilvēku ģimenīte sadarījām nedēļas garumā un vai ceļošana ar bērnu ir iespējamā vai neiespējamā misija. Lietus ir beidzies un varam atpūsties.

1. AKVAPARKS 

Šī bija tāvieta,kur pavadījām visvairāk laika! Un ne par velti, jo viss pieejamais bija iekļauts cenā un teju neierobežotu laiku. no 10:00 - 18:00. Liekas varbūt, ka diena taču ir daudz garāka, tomēr - pamēģiniet nodzīvoties baseinā un karstā saulē vēl ilgāku laiku - diezgan neiespējami. Šis Akvaparks manā uztverē ir - nu ja jāsalīdzina ar to, kur būts līdz šim, proti - Līvu akvaparks, tad tas, mūsu vietējais ir kā viensēta, bet tas - nu, ja ne gluži galvaspilsētas kvartāls, tad tāds viens ''jaunizcepts'' ciemats noteikti. Sadalīts tas bija divās zonās - Tāda aktīvā zona, kur lielās trubas un slidkalniņi lieliem bērniem un asu izjūtu cienītājiem un bērnu zona, kur dažādu izmēru baseini un mazāka izmēra slidkalniņi, kur ūdens priekiem nodoties varēja mazākie atpūtnieki ar saviem vecākiem. Arī pavisam mazi atpūtnieki. Mēs jau protams to pirmo dienu pavadījām pie lielajām trubām. Lielajam bērnam spēju tik sekot - te augšā, te jau ar lielu plunkšķi lejā, te atkal augšā un tā pirmo pusi dienas noteikti! Kādu laiku spiedzu un uzkurināju viņu ar skaļiem atbalsta saucieniem līdz sapratu ka varētu taču mazajai princesei arī parādīt, kas tas ir - baudīt peldes zem klajas debess, ūdenī, kas silts kā piens! Tā man sākumā likās, jo beigās izrādās, ka pirmo peldi Līna izbaudīja baseinā, kur nebija pats siltākais ūdens! Bija vēl - un viens par otru siltāki! To jau es noskaidroju laika gaitā, izbrienot cauri visiem! Es nezinu, cik daudz man stāstīt kā pagāja pirmā pelde un ko mēs tajā darījām vai ne, šķiet jau iepriekšminētais prieks un smaids mammas sejā, lika Līnai domāt, ka nekā labāka vispār vēl nekad nav bijis! Te apliecinājums! 

Viņa smējās! Priecājās, aktīvi plunčājās ar kājām un rokām un neizskatījās, ka tajā brīdī viņa varētu gribēt darīt ko citu! Protams, ka pirmo reizi es ilgi viņu nepeldināju, papriecājāmies un gājām sildīties, jo ja godīgi, tad mazliet tomēr baidījos kā viņa varētu noreaģēt un laika maiņām, karsto sauli, vēju.. ka nesaslimst. Nepagāja stunda un mēs gājām ūdenī atkal! šoreiz jau bez internetā pasūtītā peldkostīma, jo uz to bridi mūsu veikalos, vienkārši nevarēja atrast neko peldēšanai, pat ne ar uguni, cepurītes un baseinā ejamā Huggies peldamajām autiņbiksēm, ņēmām līdzi speciāli iegādāto peldēšanas riņķi. Par tā ērtumu un drošību pirms tam pārliecinājāmies nodarbībā pie Guntas Melderes. šī palīgierīce ļava tos priekus baudīt vēl ilgāk, jo galva turās virs ūdens un arī mammai rokas tik ātri nenogurst. 

Es nezinu vai meita baudīja mammas labsajūtu un redzot, ka mamma smaida, smaidīja man līdz, tomēr šīs peldes bija tik ļoti īpašas! Protams, ka šīm sekoja vēl daudzas citas peldes arī ar tēti un lielākos un mazākos baseinos. Par vienu mēs pārliecinājāmies noteikti - šis bērns tāpat kā brālis, kuru no ūdens var dabūt ārā tikai tad, kad tas aizsalst, arī būs bērns, kam patīk aktīva atpūta un ūdens prieki! Tētis laimīgs, jo niršana ir viņa sirdslieta ar kuru ''saslimdināt'' viņam gribas arī pārējos! 

2.PASTAIGAS.

Šarmelšeihā visas viesnīcas, jeb kūrorti, lielākoties ir izvietoti gar jūras krastu, tādēļ vismaz pastaiga gar to, ja vien nedodies pētīt ūdens dzelmes, ir svēta lieta! Vēl joprojām nespēju saprast kā var nogulēt pie jūras tādā karstumā no 7 rītā līdz pat saulrietam, bet tādus indivīdus ar tur var redzēt daudz. Radās sajūta, ka par viņu izdevušos un labo atpūtu, mājās spriedīs pēc ādas krāsas, kura kā jau eiropiešiem sākumā, nedaudz iesārta, bet pēc tik intensīvām saules peldēm - acis vien spīd! Mēs tomēr izvēlējāmies pastaigas, gulējām pa nakti :) Jūras krasts, katrai viesnīcai ir sava, iežogota teritorija, tas gan neaizliedz doties garākās pastaigās uz kaimiņviesnīcu piekrasti, tomēr, iziešana uz mola, ja izskatīsieties aizdomīgi vai jūs nodos Jūsu viesnīcā izsniegtās aproces, var maksāt pāris dolārus! Mēs staigājām daudz, tomēr uz Molu aizgājām tikai vienu reizi, jo jūrā bija diezgan vējains, bet būtu grēks neaiziet un neapskatīt Sarkano jūru nedaudz dziļāk kā no krasta! 

Vīrs un dēls nobaudīja arī sāļo jūras ūdeni - peldoties, tomēr kā atzina Markuss - labāk esot baseinā, jo pēc tam, kad saule jau bija pieķērusi un sakairinājusi ādu, tāda pelde sāļajā ūdenī viņam sagādāja nelielu diskomfortu. Surkstēja! Un priecīgs viņš nebija! Tad nu mamma steidza tukšot līdzpaņemtās dzeramā ūdens pudelītes, lai puiku noskalotu! Bet arī tas - ir izdarīts!

Dodoties pastaigās ar ratiem, bija arī šādi tādi šķēršļi, bet jau ietrennētā roka to stumšanā neradīja nekādas problēmas. Izbraukājām gan smilšainos krastus, gan viesnīcas koridorus un trepes. Te nu jāpaslavē pašiem sevi ratu izvēles dēļ, jo to vieglums un manevrētspēja lieti noderēja! 

Bija jau arī mirkļi, kad vīrs man ļāva atvilkt elpu un uz mirklīti mazās jaunkundzītes pieskatīšanu pārņēma savā vadībā. Tad nu ar lielo bērnu devāmies izbraucienā ar - kaut kādiem elektriskajiem brīnumiem. Es tiešām nezinu kā viņus sauc, bet bija varen jautri. Mēs braucām ar puiku katrs ar savu un ik pa laikam uzrīkojām sacensības, kurš atŗāk, veiklāk izmanevrēs starp miermīlīgajiem pastaigās ejošajiem citu viesnīcu iedzīvotājiem.  asfaltēts celiņš ved teju visas kurortzonas garumā! Pāris kilometri sanāks! Tad nu pa tiem arī vizinājāmies! 

Vēl jau sanāca arī nedaudz ekstrēmu piedzīvojumu - laidāmies gaisā abi ar parašūtu! Tas gan nebija tāds varen garš piedzīvojums, tomēr bezgala skaists un baudāms! Tu pacelies gaisā, aiz motorlaivas piesietā virvē, karājies gaisā virs jūras, kur dzīvo ne tikai nāriņas un smukas krāsainas zivtiņas, bet visādi citādi iemītnieki, kuri arī kož un mēdz būt indīgi, tomēr - emocijas, ko sagādā redzētais skats un siltais, gar ausīm slīdošais vējš.. mmm.. tagad atceros un pat tirpiņas pārskrēja! :) 

3.KAMIELIS

Kopš pirmajā dienā ieraudzīju kamieli, pastaigājamies gar jūru, zināju, ka vienu dienu ar meitu sēdēšu viņam mugurā! Jā, meitiņai tās būs tikai atmiņas fotogrāfijās, jo šis piedzīvojums noteikti noglabāsies kaut kur dziļi, dziļi, tomēr, mirklis, ko piedzīvojām bija to vērts! Es nezinu vai nebiju pārāk traka, ļaujoties, kam tādam, bet ja nebūtu izdarījusi, nožēlotu! Viss jau kārtībā - tu uzrāpies kamielim mugurā, tad Tev klēpī padod bērnu, ar vienu roku turies pati, ar otru - pasažieri. Tajā mirklī, kad kamielis piecēlās, man vairs negribējās, lai viņš jelkad sēstos atkal zemē, jo pati pastaiga - SUPER, bet tā celšanās un gulšanās - nervus pakutināja! Kamielis ceļas no sākuma paceļot aizmuguri, ( lasīt pakaļpusi) un viņa kājas ir ļoti garas. Es atrados ar seju pret zemi, kamēr viņš nepiestutējās arī ar priekškājām. Un tajā mirklī bija tiešām bail, nez vai noturēšos pati un vēl bērns! Jā - trakā māte! Bet viss kārtībā! Ar kamieli, jūras krastā.. arī to izbaudījām! 

4.IEPIRKŠANĀS. Nu vispār jau jābut trakam, lai dotos naksnīgās pastaigās pa vietējo tirgu! Jā, tas jau tādiem kā mēs, brīnumus neredzējušiem arī domāts :) Tagad vēl atceroties ''jautro'' braucienu taksometrā līdz lielajam tirgum - šermuļi pārskrien. Man bija tik ļoti bail! Un vēl jo vairāk, tāpēc, ka rokās bija arī meita! Jā, kur krēsliņš un visa pārējā atribūtika?? busiņā bijām - pietiekoši - visas sēdvietas aizņemtas, tad tur pat arī iestutējām ratus un paši sevi!! Ir braukts arī citās šī kontinenta pilsētās.. tas nemierināja! viņi taču ir vājprātīgi - vai arī ārkārtīgi meistarīgi! tam otram man pašai bija grūti noticēt. jo strauju kustību un skaņas signālu bija daudz! Labi, kaut kā līdz galam tikām - cik tad nu ilgi - minūtes 30 braucām! Ak, būs jātiek arī atpakaļ!

Nu ja jāsaka godigi, tad man nepatika. Man nepatika tā sajūta kāda bija tur uz vietas! Jā, mums mācīties un mācīties no viņiem kā jastrādā ar klientu un jāiegūst vēlamais - proti, jāpārdod prece, tomēr, lai kā gribētos izbaudīt šo kolorītu, man gribējās ierausties kādā lielā azotē vai ātri braukt prom... Šī tad nu bija tā vieta, kur noķēru paniku. Bet nenožēljo! Tiekot atpakaļ viesnīcā pēc tik pat vājprātīga brauciena, pat nopriecājos, ka aizbraucām! To vajag izdarīt! Es vienkārši kaut kā nesajutos ērti! Nezinu kāpēc! Mājās no Ēģiptes atceļoja pāris suvenīri majiniekiem, tējas, smaržu eļļas ( tās man dikti tīk), lampa meitas istabai -nenoturējos - un vēl šādi tādi nieki! Ak, un vēl tā kaulēšanās! skaidrs, ka to vajag, bet man šķiet, ka vini ar savu meistarību varētu man iestāstīt, ka banāns maksā 10 dolārus,jo viņš taču ir!! uhh uhh :) Nē, nē - nedomājiet - tik dārgus banānus nepirkām :) un par sākumcenu ar neko! Bet nebeidz pārsteigt viņu uzņēmība. Jā, turists ir viņu ''maize''. viņš dara visu, lai es justos labi! Štrunts, ka viņi visi māk krievu un angļu valodu, viņi runā arī latviski! tur ir jābūt dikti lielai vēlmei un gribēšanai.. bet iespējams, ka tā arī ir viņu vienīgā iespēja! Par to nu es noņemu cepuri viņu priekšā!

Grūti iespiest visas emocijas pāris A4 formāta lapās. jo emociju bija tiešām daudz. Ēģipte gan nav nekas neaizsniedzams un nepieejams, tomēr, tad, kad ceļo kopā ar bērnu, tu visu ieraugi daudz,daudz, daudz savādāk! un visam ir liela pievienotā vērtība.

sīkumi atkal kļūst nozīmīgi un parādās smiekli kā bērnībā! Par mazām un mīlīgām palmiņām, par stārķu simtiem debesīs, kas pošas atpakaļ mājās, par bērnu prieku.. par par par..

                `

Redz, to emociju bija tik daudz, ka varēju ne tikai lidot, bet arī celt un nest!

Noteikti jau būtu vēl ko pastāstīt un fotogrāfiju arī ir krietni vairāk, nekā ietiet fotoalbumā, tomēr - visam jābūt normas robežās! Nedrīkst arī pārspīlēt! Tas, ko varu pateikt par ceļošanu ar bērniem - lieliem un maziem - nezinu, cik lielus grūtumus spēju nest un cik augsts vai zems ir mans varēšanas slieksnis, tomēr grūti iedomāties kādu mammu, kas netiktu galā ar visu, ko jātiek ceļojuma laikā! Galvenais - vienmēr jāatcerās - arī ja šķiet, ka viss ilgi plānotais un gaidītais brūk acu priekšā ( atceroties kā tikām sagaidīti) - pēc visām melnajām strīpām nāk baltās un vispār - vajag ļauties! Es ceru, ka mūsu nākamais ceļojums nebūs ilgi jāgaida un mēs tam saņemsimies un jau vasarā atkal kaut kur aizbrauksim! Atkal visi kopā! Atkal - lai priecātos un baudītu! Paldies, meitenes, par pacietību, jo lasīt bija diezgan daudz ko.. bet reizēm ir tā, ka nevaru apstāties! Birst.. vārdi un emocijas..