Bērns sūkā īkšķi

Zīšana un sūkāšana ir iedzimts reflekss un, no vienas puses, kalpo barības uzņemšanai, no otras puses, bērna apmierinājumam. 

To var vērot ultrasonogrāfiski jau mātes miesās 12. nedēļu vecumā. Arī piedzimstot, -no 3 līdz 10 mēnešu vecumā bērns izzina pasauli zīžot un sūkājot pirkstus un dažādus priekšmetus. Mutes ritmiskās kustības, zīžot īkšķi vai mānekli, vairo viņa labsajūtu un dod viņam mierinājumu brīžos, kad trūkst drošības sajūta un komforts. 

Vēl kā iemeslus jāmin :

- pārāk ātri ticis nošķirts no mātes krūts vai pudelītes,

-ģimenes atmosfēra ir saspringta, vecāki bieži un skaļi strīdas,

-bērns regresē, ja ir ģimenes pieaugums vai arī piedzīvota vardarbīga situācija.

Ieteicams bērnu atradināt no krūts ap gada vecumu. Pretējā gadījumā radīsies t.s.”orālā fiksācija”un vēlākos gados būs vēlme pārēsties, nemitīgi košļāt košļājamo gumiju, smēķēt, pārmērīgi lietot alkoholu, u.c.

Pēc zobārstu novērojumiem, māneklis ir labākā alternatīva nekā īkšķis. Ja sūkāšana tiek pārtraukta pēc otrā dzīves gada, nav sagaidāmas kaut kādas būtiskas žokļa vai paliekošas sakodiena izmaiņas. Sūkājot īkšķi vai mānekli ilgstoši, t.i. arī pēc divu gadu vecuma,-augšējie priekšzobi noliecas uz priekšu, apakšzobi  tiek ieliekti uz iekšu, augšlūpa visu laiku tiek uzrauta uz augšu, lūpas muskulatūra netiek trennēta. Rezultātā bērnam būs grūti veidot valodas skaņas, sakošļāt barību, mainīsies bērna izskats un sejas izteiksme. Ne vienmēr izkrītot piena zobiem, sakodiens mainīsies. Žokļa kaula deformācijas dēļ arī pastāvīgie zobi var neizaugt pareizi. Par nepareiza sakodiena veidošanos liecina arī tas, ka bērns labāk izvēlas elpot caur muti nevis degunu.

Māneklis ir higiēniskāks, un no tā vēlāk ir vieglāk atteikties- vai nu to paņem Ziemassvētku vecītis, vai arī kļūst par dzimšanas dienas dāvanu mātei.

Īkšķis tomēr paliek paša rīcībā, un var paliek nejauks ieradums līdz pat vēlam skolas vecumam kā dvēseles mierinātājs. Tādos gadījumos ar bērnu ir jāizrunājas, jāatrod nedrošības sajūtas iemeslus. Pa lielākai daļai šī zīšana izbeidzas pati no sevis, ja tikai nepieļauj smagas audzināšanas kļūdas.

Parasti ar zīšanu cīnās nepiemērotiem līdzekļiem. Mātes apziež bērna pirkstiņu ar rūgtām vielām, sit pa rociņām. Tas bērnu pazemo un grauj viņa pašcieņu. Bērns uz baudas atraušanu reaģēs ar dusmu lēkmēm.

Kā palīdzēt?

Ja bērns ir pārdzīvojis stresa situāciju, tad maksimāli pievēršat uzmanību bērna pārdzīvojumiem un emocijām, atspoguļojiet ar vārdiem viņa emocijas, to, kas viņu  tik ļoti baida. Var palūgt bērnu uzzīmēt to, kas viņu baida. Kad bērns vēlēsies sūkāt īkšķi, nesakat kategorisku ”nē, nedrīkst”, bet novēršat viņa uzmanību,- iedodat rokā kādu rotaļlietu, grāmatu, spēli. Pirms gulētiešanas palasat kādu pasaku, iedodat siltu tēju vai pienu ar medu, palīdzēs arī vanna ar nomierinošu zālīšu uzlējumu. Kad redzat, ka bērns kādu laiku nav sūkājis īkšķi, paslavējat un sakat :”Tu patiesi vari lepoties ar sevi, tapēc, ka esi varējis nebāzt īkšķi mutē.”Ģimenes pieauguma gadījumā iesaistiet vecāko bērnu mazākā aprūpē,- varat palūgt paturēt šampūnu, palīdzēt nomainīt autiņus u.c.Tas mazinās tieksmi regresēt un mazinās greizsirdību.

Gunārs Trimda, psihiatrs tālr.28603764