Bēbīšu klubs: Rakstura pārbaude

Lai gan mazais mums naktīs guļ salīdzinoši labi un dod arī senčiem iespēju uzlādēties, tomēr šķiet, ka nogurums turpina uzkrāties, jo jauno vecāku loma ir pietiekami stress-pilna un katru dienu, ikdienas ritmu primāri pakārtot mazajam, ir kā nezūdošs izaicinājums. Iepriekš, dienā bija ierasts ieplānot un paveikt ļoti daudz, bet šobrīd, lai visu ieplānoto tiešām pabeigtu, ir jāmeklē gribasspēku un tas tiešām pārbauda raksturu. Brīžos, kad nogurums jau lavīnveidā veļas pāri un vienīgais, pēc kā ķermenis ar prātu tvīkst, ir ieslīgt mierpilnā miegā. Tā - nekā nebija! Ar mazuli brīvdienu vai slimības lapu nepaņemsi. Tā nu, viegli apātiskā enerģijas taupīšanas režīma vienkārši celies un dari. Dari cik labi vien vari, pēc labākās sirdsapziņas, pie dotajiem apstākļiem. 

Bet nav ļaunuma bez labuma. Nekad nebiju domājusi, ka ar kājām vien esmu spējīga tik daudz paveikt. Mazulis uz rokām, bet darbiņš jāpadara? Nav problēmu. Lai lielas darbs uz priekšu iet, katra kāja jāpieliek. Viena kāja tur, otra te un lieta darīta. Uz šīs patīkamās nots man atmiņā atausa viena “pelēkās zonas” anekdote, kad pie ārsta ierodas pacients un sūdzas: “Dakter`, dakter`! Man ar kājām ir slikti!” - Uz ko dakteris mierīgi atbild: “Nē, mīļais. Ar kājām ir labi. Bez tām ir slikti.” 

Tā mēs te. Ar nenogurstošu smaidu uz mūsu sagurušajām sejām ķeram patīkamos mirkļus, kad mazais, beidzot paņēmis minūtes pārtraukumu no neapmierinātības paušanas, labsajūtā ūjina un dudina. Tas izkliedē visdrūmākos mākoņus, liekot saulītei izgaismot bēdu ielejas dziļāko nostūri, atgriežot optimismu un pozitīvismu.