Atziņas par krūtsbarošanu: māmiņas stāsts

Es esmu mamma ar pusotra gada stāžu. Līdz pusgadam mana meita ēda tikai mammas pienu, no 11 mēnešiem līdz gadiņam un diviem mēnešiem pienu ēda pārsvarā tikai naktī. Krūtsbarošanas stāsts mūsu ģimenē nu jau ir beidzies, bet atmiņas vēl ir pavisam “svaigas”, tāpēc nolēmu padalīties ar svarīgākajām atziņām no savas krūtsbarošanas pieredzes.

1. Krūtsbarošanas lekcijas apmeklējums ir noderīga lieta, it īpaši, ja esi pirmā dzemdētāja draudzeņi/radu vidū.

Sākšu no paša sākuma. Es uzreiz zināju, ka gribēšu pati barot bērnu, bet tā kā manā draugu lokā īsti nebija jauno māmiņu, es par šo procesu zināju ļoti maz. Mēs ar brāli abi bijām “maisījumu” bērnu, tāpēc arī mammai īsti nebija ko man pastāstīt. Kādā 6.-7. grūtniecības mēnesī devos uz krūtsēdināšanas speciālistes Sandras Lases bezmaksas lekciju, ko siltu iesaku darīt visām topošajām māmiņām. Pirmkārt, tu saproti paša procesa fizioloģiju, otrkārt, uzzini vairākas praktiskās lietas, treškārt, laicīgi sāk noskaņot sevi šim grūtam, bet atbildīgam darbiņam. Īstenībā tas bija arī viss, ko izdarīju pirms dzemdībām, ja neskaitīt barošanas krūšturu, atbilstošā naktskrekla un krekliņa iegādāšanos. Praktisks padoms - ņemiet lielākus izmērus, manā gadījumā apģērbu vajadzēja par vienu izmēru, bet veļu par diviem izmēriem lielāku.

2. Pirmās dienas var būt grūtas, pat ļoti, bet tās ir jāpārdzīvo!

Tā nu pienāca lielā satikšanās diena. Uzreiz pēc dzemdībām vecmāte pielika meitiņu pie krūts un kādu pusstundu viņa gulēja man blakus, meģīnot izzīst pirmās pirmpiena lāsītes. Iemācīt pareizu satvērienu bija mans pirmais izaicinājums, jo mazā nu nekādīgi negribēja to darīt. Kā rezultāts tam sekoja plaisas un nereāles sāpes barošanas procesā. Tad dežūrējošā vecmāte ieteica izmantot silikona uzgaļus un lanolīnu saturošo ziedi, kas man ļoti palīdzēja. Ļāvu krūtsgaliem sadzīst (tas notika kādas 1,5-2 nedēļu laikā), un tad jau mazā bija iemācījusies zīst pareizi un viss bija kārtībā. Vēl viena lieta, kas piedzīvota pirmajās dienās - krūšu izmēram varēju plusot vismaz divas pozīcijas - piena daudz, bet mazā to izēst vēl nespēj.

3. Sagatavojies iespējamiem ēdienkartes ierobežojumiem!

Tas gan bija tas, kam nebiju gatava. Dzirdēju un lasīju, ka bērniņam var kaut kas nepatikt no pārtikas, bet savā galvā biju iztēlojusies, ka viss, no kā man jāatsakās, ir alkohols. Dzīvē viss izrādās citādāk. No savas ēdienkartes biju spiesta izslēgt piena produktus, saldumus, kafiju, uz kādu laiku arī svaigos dārzeņus. Jāsaka, ka diezgan strikti skatījos līdzi ēdienkartei pirmos 3-4 mēnešus, tad mazās vēderiņš sāka pielāgoties un es pakāpēniski sāku atļauties gan kūciņas gabaliņu, gan uz piena vārītās putras. Protams, ir mammas, kurām tā nav, bet mans secinājums ir tāds, ka jācer uz to, ka varēs ēst visu, bet noteikti jābūt gatavai, ka nāksies atteikties no kādiem produktiem. Jāpiebilst, ka zīdīšanas laikā papildus lietoju t. s. māmiņu tēju, jauno māmiņu vitamīnus un dzelzs preparātus.

4. Ja ir iespēja, izmanto krūtsbarošanas “palīgus”.

Meitenes, man šķiet, ka mēs esam laimīgas, jo dzīvojam laikmetā, kad ir pieejamas tādas lietas kā barošanas apģērbs un veļa, krūštura ieliktņi (mani favorīti bija Johnson&Johnson), silikona uzgaļi, smēres krūtsgalu plaisu smērēšanai, pakavspilvens u. c. Šīs lietas viennozīmīgi padara krūstbarošanas pieredzi patīkamāku. Turklāt vienmēr var atrast alternatīvas, kas neizmaksā dārgi. Man bija pozitīva pieredze ar barošanas veļas un apģērba pasūtījumiem no AliExpress un mazlietoto preču nopirkšanu caur atverskapi.lv.

5. Iekārto mājoklī vismaz vienu ērtu barošanas vietu.

Neesmu rēķinājusi precīzi, bet man šķiet, ka pirmajos mēnešos jaunā māmiņa pavada ap četrām-piecām stundām diennaktī, barojot. Tāpēc ir tik svarīgi iekārtot sev ērtu “ligzdiņu” - manā gadījumā tās bija divas vietas dzīvoklī, kur barošanas laikā varēju ērti iekārtoties un baudīt kopābūšanas laiku ar meitiņu. Te man jāsaka, ka pakavspilvens ir ārkārtīgi forša lieta, pateicoties kurai man pat bija sanācis pašai paralēli paēst, jo mazā bija stabili nofiksēta pie krūts un rokas bija brīvas.

6.  Bērna svara pieaugums kā galvenais rādītājs, ka piena pietiek.

Kā citām māmiņām, arī man bija jautājums, vai bērnam pietiek piena. Īpaši šis jautājums aktualizējās, kad pēc pirmās vizītes pie pediatres uzzinājām, ka mazā pieņēmās svarā vien par 400 gramiem + 200 gramiem, kas bija nozaudēti pirmajās dzīves dienās. Ārstes ieteikums bija biežāk likt bērnu pie krūts, ko es arī cītīgi darīju. Pēc dienas-divām piena apjoms palielinājās atbilstoši bērna vajadzībām un vēlāk ar svaru mums viss bija kārtībā. Tajā brīdī piekodu sevi pie domas, ka nākamo bērnu noteikti vedīšu pie pediatra nedēļu, nevis mēnesi pēc piedzimšanas. Runājot par manu svaru - to biju atguvusi piecu mēnešu laikā, taču pēc barošanas pārtraukšanas daži kg nu jau ir klāt, un ar to ir jārēķinās.

7. Piena banka kā iespēja rast laiku savām vajadzībām.

Barojot ar krūti, jāpieņem, ka tu nevari pazust no bērna dzīves ilgāk kā uz pusotru-divām stundām. Kad meitiņai bija pusgadiņš nolēmu iegūt autovadītāja tiesības, tāpēc piena banka kļuva par vienīgo iespēju šo ieceri īstenot. Izmantoju Philips Avent roku pumpi, ko iegādājos no kādas māmiņas internetā. Klāt piepirku tās pašas firmas piena maisiņus un aiziet. Tas bija izcils risinājums arī tiem gadījumiem, kad devāmies ārpus mājām, piemēram, uz kādu kafejnīcu vai restorānu. Lieta, ko ieteiktu darīt - piena banku veidot ātrāk, nekā rodas vajadzība, jo manā gadījumā bija baigi jāmenedžē, lai bērns būtu paēdis un pietiktu, ko atslaukt. Un, jā, nav jāuztraucās, ja piens ledusskapī sāk atslāņoties, tas ir dabiski - vienkārši sakratiet, uzsildiet un maltīte gatava!

8. Piena sastrēgumu var piedzīvot arī tad, kad veiksmīgi baro jau n-tos mēnešus.

Es nebiju to gaidījusi, bet nopietnu piena sastrēgumu piedzīvoju, kad mazajai bija nu jau septiņi mēneši. Naktī pamodos ar drausmīgām sāpēm krūtī un temperatūru, kas turējās vienu dienu. Pediatre ieteica likt kāposta lapas un pēc iespējas biežāk dot mazajai zīst no sāpošās krūts. Pēc divām dienām viss bija kārtībā, bet līdz šim nezinu, kas tam bija par iemeslu.

9. Noteikti piedomā pie medikamentiem, ja tādi ir nepieciešami!

Dodoties uz aptieku ar sūdzībām par kakla sāpēm, noskaidroju, ka viss, ko es kā barojošā māmiņa drīkstu lietot, ir islandes ķērpja sūkājamās tabletes. Labi, ka nekas vairāk man arī nebija vajadzīgs, jo pie nopietnākām saslimšanām piemeklēt piemērotas zāles būtu vēl grūtāk.

10. Atradinot no krūts, uzticies bērnam!

Pie sevis biju nodomājusi, ka gads būs tas laiks, kad gribēšu bērnu atradināt no krūts, taču meitiņa ieviesa savas korekcijas manam plānam. Ja pa dienu šajā vecumā māmiņas piens viņai nebija vajadzīgs, tad naktīs bija gan. Sākumā stresoju par to, ka plāns nestrādāja, jo mazā nevarēja nogulēt nakti, dažreiz arī iemigt bez mammas piena, bet tad vienā brīdī noskaņoju sevi, ka viņa vienkārši tam nav gatava. Ja es būtu to izdarījusi pašā sākumā, tad būtu saglabājusi sev dažus desmitus nervu šūnu. Rezultātā jau pēc diviem mēnešiem es piedzīvoju to nakti, kad mazā pamodās, bet ļāva sevi nomierināt ar muguriņas glāstīšanu un nogulēja līdz pašam rītam. Arī mans organisms tam bija sagatavojies, un nekādu sastrēgumu vai nepieciešamību atslaukt uzkrāto pienu man nebija.

11. Pievērs uzmanību krūšu veselībai pēc krūtsbarošanas!

Mana ārste pēcdzemdību vizītē teica, ka pēc barošanas pārtraukšanas būs noteikti jāaiziet uz krūšu USG, jo zīdīšana ir pamatīgs darbs un ļoti reti, bet tā notiek, tā var atstāt arī negatīvu ieteikmi uz krūšu veselību. Tā kā, dāmas, nekautrējamies un dodamies pēc nosūtījuma pie sava ģinekologa - procedura absolūti nesāpīga (es to izgāju Možumā), bet pēc tās būsiet mierīgas un par šo tēmu varēsiet nedomāt.

Jā, es esmu par krūtsbarošanu, taču tādu, kas ir patīkama gan mammai, gan bērnam! Tikko tas process emocionāli vai fiziski paliek pārāk apgrūtinošs, meklējiet citus ceļus, jo svarīgākais taču ir dāvāt sev un bērnam pozitīvas kopābūšanas sajūtas.